Terminuss pagriezās un aizgāja. Pirkss palika viens. Gaisa strāva nesa viņu starp griestiem un grīdu milimetru pēc milimetra uz ventilatora atvērto rīkli. Viņš atgrūdās ar kāju no sienas, pagriezās uz lifta pusi un joņoja augšup, atstādams aiz sevis melnās aku mutes, no kurām kā milzīga pulksteņa tikšķi dimdēja aizvien vājāki un tālāki automāta soļi.
4
Nākamajās dienās Pirkss bija aizņemts ar matemātiku. Katrreiz, no jauna ieslēdzot, reaktors sakarsa arvien vairāk, bet tā efektivitāte mazinājās. Bomans pieļāva, ka neitronu atstarotāji ir galīgi nolietojušies. To apstiprināja lēni, bet neatlaidīgi pieaugošā radioaktīvā noplūde. Pirkss izdarīja vissarežģītākos aprēķinus, cenšoties pareizi izkalkulēt vilkmes un dzesināšanas laiku. Kad reaktors nedarbojās, Pirkss pārsvieda dzesinošo šķidrumu no sānu tilpnēm uz pakaļgala tilpnēm, kur pieturējās patiešām tropisks karstums. Šī bezgalīgā lāpīšanās prasīja pacietību — Pirkss stundām ilgi sēdēja pie skaitļojamās mašīnas un ar mēģinājumu un kļūdu metodi meklēja vislabāko atrisinājumu. Rezultātā viņi nolidoja četrdesmit trīs miljonus kilometru ar niecīgu nokavēšanos. Lidojuma piektajā dienā par spīti Bomana pesimistiskajiem pareģojumiem viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu. Izslēgdams reaktoru, kurš nu varēja dzesēties līdz pat nosēšanās brīdim, Pirkss atviegloti nopūtās. Pilotējot šo veco kravas raķeti, viņš redzēja zvaigznes daudz retāk, nekā būdams uz Zemes. Starp citu, viņš par tām arī neinteresējās — pat par sarkano kā vara naudas gabals Marsa disku — viņam pietika ar kursa līknēm.
Vēlu priekšpēdējās ceļojuma dienas vakarā, kad zilo uguņu kliedētā tumsa vērta klājus it kā plašākus, Pirksam ienāca prātā tilpnes. Līdz šim viņš nebija tajās pat ieskatījies.
Pirkss izgāja no kopkajītes, kur Simss kā vienmēr spēlēja ar Bomanu šahu, un nolaidās liftā uz pakaļgalu. Kopš tikšanās gaitenī viņš Terminusu vairs nebija nedz redzējis, nedz dzirdējis, bija vienīgi pamanījis, ka no kaķa vairs nav ne miņas, it kā tas vispār nebūtu bijis uz kuģa.
Vāji apgaismotajās kuģa centrālajās telpās, klusu šalcot, bezgalīgi cirkulēja gaisa strāvas. Kad Pirkss atvēra durvis, zālē iedegās ar biezu putekļu kārtu klātas spuldzītes. Viņš apstaigāja visu tilpni no viena gala līdz otram. Starp gandrīz vai līdz griestiem sakrautām kastēm bija palikusi šaura eja. Pirkss pārbaudīja, cik cieši piestiprinātas pie grīdas tērauda lentes, ar kurām bija savilkta katra kravas piramīda; tā kā durvis bija palikušas vaļā, atdzīvojies caurvējš izsūca no tumšajiem kaktiem skaidu kaudzes, gružus, pakulas, kuras tikko manāmi šūpojās gaisā kā ūdenslēcas uz ūdens.
Pirkss atradās jau gaitenī, kad izdzirda lēnus, vienmērīgus sitienus:
— Uzmanību …
Trīs sitieni.
Kādu brīdi Pirkss dreifēja gaisa strāvā, kas cēla to aizvien augstāk. Gribot negribot bija jāklausās. Sarunājās divi. Signāli bija vāji, šķita, ka cilvēki taupa spēkus. Sitieni tika raidīti te lēnāk, te ātrāk. Viens bieži kļūdījās, it kā būtu piemirsis Morzes ābeci. Reizēm tie ilgi klusēja, reizēm sāka klaudzināt vienlaicīgi. Melnais gaitenis ar reti izvietotām spuldzēm likās bezgalīgs, un tajā šalcošais vējš it kā nāca no neizmērojama tukšuma.
— S-i-m-o-n-d-z-i-r-d-i-v-i-ņ-u, — lēni, neritmiski klaudzēja caurulē.
— N-e-d-z-i-r-d-u — n-e-d-z-i-r-d-u …
Pirkss nikni atgrūdās no sienas un sarāvies, pievilcis kājas, kā akmens lidoja lejup pa gaiteņiem, kas bija aizvien vājāk apgaismoti: smalkie rūsganie putekli ap spuldzēm sabiezēja, un Pirkss saprata, ka pakaļgals vairs nav tālu. Smagās reaktora kameras durvis bija puspievērtas. Pirkss ieskatījās pa tām.
Kamerā bija auksts. Pa nakti izslēgtie kompresori klusēja, un vienīgi betona sienā apslēptais cauruļvads gandrīz vai cilvēka balsī kaut ko murmināja, kad gaisa burbuli lauza sev ceļu cauri biezajam šķidrumam.
Terminuss, apšķaidījies ar cementu, strādāja. Virs viņa galvas, kura nepārtraukti šūpojās, sparīgi dūca ventilators. Pirkss, nepieskāries kāpņu pakāpieniem, turēdamies pie margām, nolaidās lejā. Automāta dzelzs rokas klusi šķindēja, svaiga cementa kārta apslāpēja to sitienus.
— N-e-d-z-i-r-d-u … u-z-t-v-e-r-u …
Vai nu nejauši, vai arī tāpēc, ka pavēle palēnināt sitienus nāca no tā paša avota, kas sūtīja Morzes ābeces signālus, caurule dunēja arvien klusāk. Pirkss stāvēja tieši blakus automātam. Tā posmainie vēdera segmenti, kas virzījās cits citam virsū, kad automāts pieliecās, atgādināja insekta vēderiņu. Stiklainajās acīs trīsuļoja sīciņi spuldžu atspīdumi. Cieši ieskatījies šajās acīs, Pirkss sajuta, ka viņš ir gluži viens šai tukšajā kamerā ar stāvajām sienām. Terminuss nezināja, ko viņš dara, viņš bija mašīna, kas raidīja atmiņā nostiprinātu skaņu sēriju, nekas vairāk. Sitieni aizvien pavājinājās.
