—    S-i-m-o-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s, — Pirkss ar pūlēm atšifrēja. Ritms sajuka. Pirkss piedū­rās pie caurules kādu pusmetru no strādājošā robota saliektā stāva. Viņa pirkstu kauliņi atsitās pret metālu, un šai laikā raidītā sitienu sērija uz mirkli aprāvās. Pakļaudamies pēkšņam impulsam, Pirkss, nepaguvis aptvert, cik mežonīga ir viņa vēlēšanās iejaukties sen pagājušo gadu sarunā, sāka ātri klaudzināt:

—   K-ā-d-ē-ļ-m-o-m-s-e-n-sn-e-a-t-b-i-l-d … u-z-t-v-e-r-u …

Gandrīz vienlaicīgi ar viņa pirmo sitienu pa cauruli iesita arī Terminuss. Abas skaņas saplūda, automāta roka pamira, it kā viņš būtu izdzirdis Pirksu, bet, kad Pirkss bija beidzis, roka atkal sāka dzīt cementu savie­nojuma spraugā. Caurule ieskanējās:

—    J-o-v-i-ņ-a-m-b-e-i-d-z …

Pauze. Terminuss pieliecās, lai pagrābtu cementa javu. Vai tas bija atbildes sākums? Pirkss, elpu aizturējis, gaidīja. Automāts iztaisnojās, strauji mezdams cementu, un caurule atbalsoja steidzīgus sitienus:

—    S-i-m-o-n-v-a-it-u …

—   T-e-s-i-m-o-n-s-n-ee-s … k-a-s-r-u-n-āj-a … k-a-s-r-u-n-ā-j-a …

Pirkss ierāva galvu plecos; sitieni bira kā krusa:

—   K-a-sr-u-n-ā-j-a-a-t-s-a-u-c-i-e-sk-a-sr-u-n-ā-j-a k-a-s-r-u-n-ā-j-a … t-e-s-i-m-o-n-st-ev-a-i-n-sa-t-s-a-u-c-i-e-s …

—   Terminus! — Pirkss iekliedzās. — Iz­beidz! Izbeidz!

Dunoņa izbeidzās. Terminuss iztaisnojās, bet viņa pleci un rokas raustījās, viss viņa korpuss trīcēja dzelzs drudzī, un Pirkss tur­pināja lasīt šos spazmatiskos grūdienus:

—    K-a-s-r-u-n-ā-j-a … k-a-s … k-a-s …

—   Izbeidz!!! — viņš iekliedzās vēlreiz. Pirkss skatījās uz automātu no sāniem, sma­gie pleci drebēja, un gaismas vizuļi, atstaro­damies no bruņām, atkārtoja:

—    K-a-s …

Gluži kā iztukšots pēc vētras, kas izbrāzu­sies tam cauri, automāts pamazām sastinga.

Paceldamies virs grīdas, viņš ar troksni atsitās pret cauruļvada horizontālo atzaro­jumu un palika karājoties, it kā aizķēries aiz caurules, pilnīgi nekustīgi, bet, ieskatījies vērīgāk, Pirkss pamanīja, ka bezspēcīgi no­laistā roka tikko manāmi raustās:

— K-a-s …

Pirkss pats nezināja, ka viņš izkļuvis gai­tenī. Ventilatori dūca. Pirkss peldēja pretī aukstam, sausam vējam, kas pūta no augšē­jiem klājiem. Spuldžu uguņu gaišie apļi slīdēja pār viņa seju.

Kajītes durvis bija pusatvērtas. Uz rak­stāmgalda dega lampa, mezdama uz grīdas šauras gaismas strēles, griesti slīga tumsā.

Kurš tas bija? Kurš tā sauca? Simons? Vains? Bet viņu taču nebija! Viņi gājuši bojā pirms deviņpadsmit gadiem!

Tad kurš gan tas bija? Terminuss? Bet viņš taču tikai laboja cauruļvadus. Pirkss labi zināja, ko dzirdēs, ja mēģinās iztaujāt Terminusu — pļāpāšanu par rentgeniem, no­plūdi un plombām. Terminuss pat nenojauš, ka viņa rokas strādā kaut kādā rēgainā ritmā.

Skaidrs bija viens: šis ieraksts — ja tas ir ieraksts — nav nedzīvs. Lai kas būtu šie cil­vēki — šīs balsis, šie sitieni, — ar tiem var sarunāties. Ja tikai ir drosme …

Pirkss atgrūdās no griestiem un nedroši piepeldēja pie pretējās sienas. Pie velna! Viņam gribējās staigāt, staigāt ātri, sajust savu svaru, uzbliest no visa spēka ar dūri pa galdu! Šis šķietami tik ērtais stāvoklis, kad priekšmeti un paša ķermenis pārvērtu­šies nemateriālās ēnās, bija līdzīgs murgam. Viss, kam viņš pieskārās, atvirzījās, peldēja prom, viss bija nestabils, bez atbalsta un kļuva par piepūstu tukšumu, par šķietamību, sapni…

Sapni?

Pagaidi. Ja es redzu kādu sapnī un jautāju tam, tad es nezinu atbildi, kamēr tā nav at­skanējusi tam no lūpām, bet šis nosapņotais cilvēks taču neeksistē ārpus manām smadze­nēm, viņš ir tikai pagaidām no tām nošķirtā daļa. Ikviens tā dubultojas gandrīz ik die­nas, īpaši naktīs, veidojot pamatu īslaicīgām pseidoindividualitātēm, kas rodas viena cil­vēka murgos. Tās var būt izdomātas vai arī no dzīves ņemtas būtnes. Vai tad mēs bieži vien neredzam sapnī mirušos? Vai tad mēs nesarunājamies ar tiem?

Mirušie.

Vai tad Terminuss …

Kā pusnemaņā riņķodams pa kajīti, peldē­dams no vienas sienas pie otras, Pirkss bei­dzot nokļuva pie durvīm un ieķērās tajās. Viņš redzēja kādu tumšu gaiteņa daļu un šajā tumsā krītošo gaismas strēli.

Atgriezties tur?

Atgriezties un jautāt?

Tā ir kaut kāda fiziska parādība, sarežģī­tāka par parastu pierakstu; automāts galu galā nav ierīce skaņu fiksēšanai. Šai auto­mātā radies skaņu ieraksts, kam piemīt

zināma patstāvība, mainīgums. Ieraksts, kam — lai cik savādi tas arī skanētu — varēja jautāt un no kura varēja uzzināt… visu. Uzzināt par Simona, Nolana, Potera lik­teni un par šo neizprotamo, pārsteidzošo komandiera klusēšanu . . .

Vai var iedomāties vēl kādu citu izskaid­rojumu?

Laikam gan nē.

Pirkss bija par to pārliecināts un tomēr nekustējās no vietas, it kā gaidīdams kaut ko.

Galu galā nekā cita te nav, izņemot strāvu plūsmu dzelzs kārbas iekšienē. Nekā dzīva, nevienas būtnes, kas ietu bojā sadragātā kuģa tumsā. Noteikti nekā!

Перейти на страницу:

Похожие книги