Petaura medības полностью

Izklauvēt jautājumus, Terminusam vero­ties ar stiklainu skatienu? Bet viņi taču nestāstīs visu pēc kārtas, sāks saukt palīgā, prasīt skābekli, lūgt, lai viņus glābj! Ko lai atbild? Ka viņi neeksistē? Ka viņi ir tikai «pseidoindividualitātes», izolētas elektronu smadzeņu saliņasr to murgi? Ka viņu bailes ir tikai baiļu imitācija un viņu agonija, kas atkārtojas katru nakti, nav vairāk vērta kā nospēlēta plate? Pirkss vēl atcerējās straujo sitienu brāzmu, kas bija sekojusi pēc viņa jautājuma, šo kliedzienu, ar kuru, izbrīnēju­šies un pēkšņi radušos cerību spārnoti, tie sauca viņu, — šo bezgalīgi atkārtoto, neat­laidīgo, steidzīgo lūgumu: «Atsaucies! Kas runā? Atsaucies!!»

Pirkss vēl dzirdēja to, sajuta pirkstu galos šo sitienu izmisumu un nevaldāmo niknumu.

Viņi neeksistē? Bet kas gan viņu sauca, kas lūdza palīdzību? Un kāda jēga, ja speciā­listi sacīs, ka šie kliedzieni nav nekas cits kā plākšņu rezonanses ierosinātu lādiņu svārstī­bas? Pirkss apsēdās pie rakstāmgalda. Izrāva atvilktni. Nikni piespieda papīrus, kas čauk­stēdami cēlās uz augšu, sameklēja vajadzīgo, izklāja sev priekšā un rūpīgi izgludināja, lai tas neizlidotu no telpas. Citu pēc citas viņš sāka aizpildīt nodrukātās ailes:

Modelis: Tips:

Nosaukums: Bojājuma veids: Secinājumi…

AST-Pm-105/0044 Remontuniversāls Terminuss Funkciju sabrukums

Pirkss domāja. Viņš tuvināja spalvu papī­ram un atkal atrāva. Domāja, ka mašīnas, kam cilvēks piešķīris domāšanas spējas, tādējādi pārvēršot tās par savu trako iedomu līdzdalībniecēm, nav vainīgas. Par to, ka teiksma par Golemu, par mašīnu, kas sadum­pojusies un sacēlusies pret cilvēku, ir meli un tie izdomāti, lai tie, kuri atbild par visu, varētu šo atbildību no sevis novelt.

Secinājumi: Nodot lūžņos.

Un lappuses apakšējā stūrī viņš ar stingu sejas izteiksmi parakstījās:

Pirmais navigators Pirkss.

Nikns kā velns Pirkss iznāca no kosmoostas pārvaldes. Un vajadzēja tam atgadīties tieši ar viņu! Kuģa īpašnieks nebija piegā­dājis kravu — nebija piegādājis, un cauri. Pārvaldē neko nezināja. Protams, pienāca telegramma: «Nokavēšanās 72 stundas, līgumsodu pārskaitu jūsu rēķinu — Enstrands.» Vairāk ne vārda. Arī tirdzniecības pārstāvja birojā viņš nebija neko panācis. Ostā kļuva par šauru, un līgumsods pārvaldi neapmierināja. Dīkstāve paliek dīkstāve, labāk navigators startētu un izietu apļa or­bītā. Dzinējus var izslēgt, nekāda degvielas patēriņa, nogaidīsiet šīs trīs dienas un atgriezīsieties. Kādēļ gan jums to neizdarīt?

Trīs dienas mētāties apkārt Mēnesim vie­nīgi tādēļ, ka piekrāpis kuģa īpašnieks! Pirkss nezināja, ko iebilst, taču laikā atce­rējās kolektīvo līgumu. Bet, kad viņš kā trumpi izspēlēja arodbiedrības noteiktās nor­mas par uzturēšanos kosmosā, pārvaldes darbinieki kļuva piekāpīgāki. Turklāt pašreiz nav Mierīgas Saules gads. Radiācijas devas nav nekaitīgas. Tādēļ būs jāmanevrē, jā­slēpjas no Saules aiz Mēness, jāspēlē sunīši, tērējot degvielu, bet kas maksās? Skaidrs, ka ne jau kuģa īpašnieks. Varbūt kosmoostas pārvalde? Bet vai jūs zināt, cik tas izmaksā, ja reaktoru, kura jauda ir septiņdesmit mil­joni kilovatu, desmit minūtes darbina ar pilnu vilkmi?

Galu galā viņš dabūja atļauju stāvēšanai, bet tikai uz 72 stundām, plus četras stundas neskaitāmo sīkumu iekraušanai, — cūcība, ne minūtes vairāk! Varētu likties, ka tā ir liela pretimnākšana no viņu puses. It kā tā būtu viņa vaina. Viņš taču bija ieradies ar minūtes precizitāti, lai gan nelidoja no Marsa pa īsāko ceļu, bet ja nu kuģa īpašnieks …