Pirkss pēkšņi sajuta, ka ir galīgi pārguris. Laiks pagalam sajucis. Starp Marsu un Zemi viņiem droši vien iegadījās otrdiena, pirmdienai tūlīt sekoja trešdiena; beigās pietrūka arī vienas nakts. «Tādēļ jāizguļas un pie tam arī priekšdienām,» viņš nodomāja, piecēlās un mehāniski devās uz mazās vannas istabas pusi, bet, atcerējies ledaino ūdeni, nodrebēja, strauji pagriezās un pēc mirkļa jau gulēja gultā. Nav ko salīdzināt ar kosmosa kuģa koju! Roka automātiski pasniedzās pēc siksnām, lai piesprādzētu segu; neatradis tās, Pirkss viegli pasmaidīja; viņš bija piemirsis, ka viesnīcā pēkšņs smaguma zudums nedraudēja …
Tā bija viņa pēdējā doma; atvēris acis, viņš pirmajā mirklī nesaprata, kur atrodas. Valdīja Ēģiptes tumsība. «Tindal!» Pirksam gribējās pasaukt palīgu, un negaidīti, pavisam neizprotami, kāpēc, viņš atcerējās, kā palīgs, šausmu pārņemts, reiz izskrēja pidžāmbiksēs no kajītes un izmisīgi iekliedzās, vērsdamies pie sardzes pilota: «Draudziņ! Pasaki, lūdzams, kā mani sauc?!» Nabadziņš bija kļuvis gluži traks, jo, izgudrojis sev kādu kuņģa kaiti, izdzēra veselu pudeli ruma. Taču pa šo aplinku ceļu Pirksa domas tūlīt atgriezās īstenībā. Viņš piecēlās, iededza spuldzi, palīda zem dušas, atcerējās ūdeni un palaida vispirms tievu strūkliņu — ūdens bija silts; Pirkss nopūtās, jo bija sapņojis par karstu vannu, taču pēc minūtes zem ūdens strūklām, kas sitās sejā, sāka pat dungot.
Pirkss vilka mugurā tīru kreklu, kad dinamiskais skaļrunis — Pirksam nebija ne jausmas, ka šis priekšmets atrodas viesnīcas istabā — ierunājās basā:
«Uzmanību! Uzmanību! Pārraidām svarīgu ziņojumu. Visus vīriešus, kas spējīgi nest ieročus, lūdz nekavējoties ierasties kosmoostas pārvaldē, 318. istabā pie inženierkapteiņa Agaņana. Atkārtoju. Uzmanību! Uzmanību …»
Pirksu tas tik loti pārsteidza, ka veselu minūti viņš stāvēja nekustīgi vienā kreklā un zeķēs. Kas tad nu? Pirmā aprija joki? Kas spējīgi nest ieročus? Varbūt viņš vēl gul? Vicinādams rokas, lai ātrāk uzvilktu kreklu, Pirkss apdauzījās pret galda malu, pie tam tā, ka viņam karsts pārskrēja pa kauliem. Nē, tas nebija sapnis. Kas tad? Iebrukums? Marsieši iekaro Mēnesi? Kādas blēņas! Katrā ziņā jāiet…
Kamēr viņš vilka bikses, kāds čukstēja viņam ausī, ka tieši tā arī vajadzējis notikt … ja reiz viņš atrodas šeit. Tāds jau ir viņa liktenis — vienmēr iekulties dēkās …
Kad Pirkss gāja ārā no istabas, pulkstenis rādīja astoņi. Viņš gribēja pajautāt pirmajam pretimnācējam, kas īsti noticis, bet gaitenī neviena nebija, uz eskalatora arī, it kā nupat būtu notikusi vispārēja mobilizācija, it kā visi kaut kur, velns zina, kur, jau karotu priekšējās līnijās … Pirkss skrēja augšā pa eskalatoru, kurš jau tā ātri slīdēja. Steidzās, it kā tiešām baidītos palaist garām iespēju veikt varoņdarbu . .. Augšā viņš pamanīja spilgti apgaismotu stikla kiosku ar avīzēm, pieskrēja pie lodziņa, lai beidzot pajautātu, bet kiosks bija tukšs. Avīzes pārdeva automāts. Pirkss nopirka cigarešu paciņu un avīzi, ko izskatīja, nepalēninot soļus, taču neatrada tajā neko, izņemot meteorītkatastrofas aprakstu. Varbūt pie visa vainīga šī katastrofa? Bet kāds tai sakars ar ieročiem? … Nē, protams. Pa garo gaiteni viņš aizgāja līdz pārvaldei un beidzot ieraudzīja cilvēkus. Tieši tai brīdī kāds iegāja 318. istabā, cits tuvojās tai no gaiteņa pretējā gala.
«Nu es vairs neko neuzzināšu, neko nepagūšu,» Pirkss nodomāja, sakārtoja formas svārkus un gāja iekšā. Tā bija neliela istaba ar trim logiem, aiz kuriem kvēloja mākslīga Mēness ainava nepatīkamā nokaitēta dzīvsudraba krāsā. Trapecveidīgas istabas šaurākajā daļā stāvēja divi rakstāmgaldi, bet visu pārējo telpu rakstāmgaldu priekšā aizņēma krēsli, kas acīmredzot bija sanesti steigā: tie gandrīz visi bija dažādi. Istabā atradās četrpadsmit piecpadsmit cilvēku, galvenokārt vidēja vecuma vīrieši, un daži jaunekļi ar kosmiskās navigācijas kursantu uzšuvēm. Savrup sēdēja kāds padzīvojis kapteinis, citi krēsli pagaidām stāvēja tukši. Pirkss nosēdās blakus kursantam, kurš tūlīt izstāstīja viņam, ka vakar viņi seši atlidojuši praksē Mēness otrā pusē; bet viņu rīcībā bijis tikai mazs aparāts, tā saucamā «blusa», kurš uzņēmis tikai trīs, pārējiem vajadzējis gaidīt savu kārtu, un te pēkšņi kaut kas tāds. Varbūt navigators kaut ko zina? … Bet navigators pats neko nezināja. Pēc sejas izteiksmēm varēja spriest, ka neparastais izsaukums arī pārējos pārsteidzis pilnīgi nesagatavotus, — droši vien visi no viesnīcas. Atcerējies, ka viņam jāstādās priekšā, kursants izpildīja dažus vingrojumus, pie tam tikko neapgāzdams krēslu. Pirkss saķēra krēslu aiz atzveltnes, bet tūlīt arī atvērās durvis un ienāca neliela auguma tumšmatains cilvēks ar iesirmiem deniņiem; viņam bija līdz zilganumam noskūti vaigi, kuplas uzacis un mazas caururbjošas acis. Viņš klusēdams izgāja starp krēsliem, apstājās pie rakstāmgalda, attina vaļā pie griestiem piekārto rulli ar 1:1000 000 mēroga karti un, paberzējis ar plaukstas malu gaļīgo degunu, sacīja bez jebkāda ievada:
