— Tas taču ir automāts, kas paredzēts kalnrūpniecības darbiem, — doktors Makorks paskaidroja. — Tā uzdevums — izsist ejas, štrekus, urbt klinšu iežus, sadrupināt sevišķi cietus minerālus, vispār saārdīt vielas sabiezējumus, protams, ne jau visur un ne visus; bet traumas rezultātā Petaura smadzenēs radies zināms programmas vispārinājums. Starp citu, mana hipotēze var izrādīties pilnīgi nepareiza. Šī tīri teorētiskā problēma kļūs būtiski interesanta vēlāk kad mēs iztaisīsim no robota ādas tepiķi. Pagaidām vissvarīgākais ir noskaidrot, uz ko spējīgs Petaurs. Viņš spēj pārvietoties ar 50 kilometru ātrumu stundā, turklāt jebkurā apvidū. Saskares virsmas locītavas strādā ar teflonu. Tam ir magnētisks ekrāns, tā bruņas nevar pārsist nedz pistoles, nedz šautenes lode; tamlīdzīgi mēģinājumi nav izdarīti, bet domāju, ka vienīgi bruņusitējs šāviņš … mums taču nav šādu ieroču, vai ne?
Agaņans noraidoši papurināja galvu. Viņš paņēma sarakstu, kas bija paguvis atgriezties pie viņa, un sāka lasīt, pievilkdams uzvārdiem priekšā mazas atzīmes.
— Protams, pietiekami liela lādiņa sprādziens Petauru sagrautu, — Makorks mierīgi turpināja, it kā runātu par visparastākajām lietām. — Taču vispirms šāds lādiņš viņam jāpietuvina, un es baidos, ka tas nebūs viegls uzdevums.
— Kur īsti viņam novietots lāzers? Galvā? — kāds no auditorijas jautāja.
— Viņam nav galvas, tikai izvirzījums, kaut kāds uztūkums starp pleciem. Tas palielinot viņa izturību nobrukumu gadījumos. Petaura garums ir 220 centimetri, tātad viņš šauj mazliet vairāk nekā no divu metru augstuma; lāzera acij ir metāla plaksts; ja Petaura korpuss atrodas nekustīgā stāvoklī, tad tā apšaudes zona ir trīsdesmit grādu plata, lielāku apšaudes zonu panāk, pagriežot visu korpusu. Lāzera jauda sasniedz 45 000 kilovatu; katrs speciālists sapratīs, ka tā ir ļoti liela jauda, tādēļ stars viegli izurbjas cauri tērauda plāksnei, kuras biezums ir vairāki centimetri…
— No kādas distances?
— Tas ir violetais lāzers, tātad tam ir visai mazs staru kūļa izkliedes leņķis … tādēļ arī distanci praktiski ierobežo vienīgi redzes lauks; līdzenumā horizonts šeit atrodas divu kilometru attālumā, un trāpījuma rādiusam jābūt vismaz tikpat lielam.
— Mēs esam saņēmuši speciālus kalnraktuvju lāzerus ar sešas reizes lielāku jaudu,— Agaņans piebilda.
— Bet tas taču ir tas pats, ko amerikāņi sauc par overkill — pāriznīcināšana, — Makorks ar smaidu piebilda, — šis lāzera jaudas pārākums divkaujā ar Petauru nedod nekādas priekšrocības …
Kāds pajautāja, vai automātu nevarot iznīcināt no kosmosa kuģa. Makorks atzina sevi par nekompetentu. Agaņans, ieskatījies sarakstā, sacīja:
— Šeit ir klāt pirmā ranga navigators Pirkss … Varbūt viņš izskaidros mums šo jautājumu?
Pirkss piecēlās.
— Teorētiski vidējas tonnāžas kuģis kā mans «Kivjē» ar miera stāvokļa masu 16 000 tonnu, protams, varētu iznīcināt šādu Petauru, ja uzlaistu tam virsū reaktīvo strūklu… Izplūdes plazmas temperatūra pārsniedz 6000 grādu 900 metru attālumā, — ar to acīmredzot pietiktu? . ..
Makorks pamāja.
— Bet tā ir tīri spekulatīva spriedelēšana, — Pirkss atkal ierunājās. — Kuģi taču vajadzētu pavērst tieši pret mērķi, bet tik mazs mērķis kā Petaurs, ne lielāks par cilvēku, varēs viegli izvairīties, ja nebūs nekustīgi nostiprināts, jo šāda kuģa pārneses ātrums, manevrējot pie planētas virsmas, tās pievilkšanas spēka laukā, ir loti mazs, un nevar būt ne runas par augstāko pilotāžu. Tādējādi atliek vienīgi iespēja izmantot mazos kuģus, teiksim, Mēness kabotāžas floti. Taču tiem ir vāja izplūde ar samērā zemu temperatūru, tātad, ja izmanto šādu kuģīti kā bumbvedēju, tad droši vien .. . Turklāt precīzai bombardēšanai vajadzīgas speciālas ierīces, tēmēkļi, bet uz Mēness tādu nav. Es neredzu šādu iespēju. Protams, var un pat vajag izmantot šīs mazās mašīnas, bet tikai izlūkošanai, tas ir, lai atrastu automātu.
Pirkss jau gribēja apsēsties, kad pēkšņi viņam ienāca prātā jauna doma.
— Pareizi, — viņš sacīja, — reaktīvās mugursomas. Tās var izmantot. Pareizāk sakot, tās var izmantot cilvēki, kas prot ar tām apieties.
— Vai tās ir tās mazās individuālās raķetes, kuras piestiprina uz muguras? — Makorks jautāja.
— Jā. Ar tām var izdarīt augstus lēcienus un pat palikt nekustīgi karājoties, gaisā; atkarībā no modeļa un tipa lidojuma ilgums var būt no vienas līdz vairākām minūtēm, bet sasniedzamais augstums — no 50 līdz 400 metriem …
Agaņans piecēlās.
— Tas, jādomā, ir reāli. Kas no klātesošajiem ir trenējies ar šiem aparātiem?
Pacēlās divas rokas. Pēc tam vēl viena.
— Tikai trīs?… — Agaņans novilka. — A, un jūs arī? — viņš piemetināja, ieraudzījis, ka Pirkss, aptvēris, kas par lietu, tikai tagad paceļ roku.
— Tātad pavisam četri. Šķiet, pamaz … Pameklēsim vēl kosmodroma personāla vidū. Skaidrs, ka runa ir par brīvprātīgu piedalīšanos. Tieši ar to man vajadzēja sākt. Kurš no jums vēlas piedalīties operācijā?
Kļuva trokšņaini, jo visi klātesošie cēlās augšā no vietām.
