Tādējādi nevienam, taisnību sakot, nebija ne mazākās nojausmas, ko uzsāks Petaurs. Protams, no visām malām — tai skaitā arī no Zemes — speciālisti sūtīja pa telegrāfu savus padomus; diemžēl tie izrādījās diametrāli pretēji. Vieni uzskatīja, ka Petaurs mēģinās iznīcināt «mākslīgos» objektus, piemēram, augstsprieguma mastus vai retranslācijas torņus, citi savukārt domāja, ka viņš izlietos savu enerģiju, lai neproduktīvi iznīcinātu visu, kas stāv viņam ceļā, lai tā būtu Mēness klints vai bezceļa automašīna ar cilvēkiem. Pirmie bija par tūlītēju uzbrukumu nolūkā iznīcināt Petauru, citi ieteica izvēlēties nogaidīšanas taktiku.
Speciālistu domas saskanēja vienīgi tai ziņā, ka noteikti jānovēro Petaura pārvietošanās. Tādēļ Mēness flotile ar divpadsmit posmiem jau no rīta patrulēja virs Miera Jūras un nepārtraukti sūtīja ziņojumus grupai, kas apsargāja Celtniecības teritoriju un uzturēja pastāvīgu kontaktu ar kosmodroma pārvaldi. Nebija viegli ieraudzīt Petauru, dzelzs gabalu, milzīgajā, ar lavas laukiem, plaisām un pusaizvērtām aizām noklātajā, turklāt ar sīku krāteru bakurētām nosētajā klinšu tuksnesī.
Kaut šie ziņojumi būtu bijuši noraidoši! Bet patrulējošās komandas jau vairākkārt bija sacēlušas trauksmi, ziņodamas, ka atradušas «trako», lai gan vēlāk izrādījās, ka tā ir sevišķas formas klints vai Saules staros spīguļojošas lavas gabals. Pat feroindukcijas meklētāji kopā ar lokatoriem ne sevišķi līdzēja: no Mēness apgūšanas sākotnes pētniecības ekspedīcijas klinšainajos tuksnešos bija atstājušas milzum daudz metāla tvertņu, apdegušas raķešpatronu čaulas un dažnedažādas dzelzs grabažas, kuras vai ik brīdi kļuva par jauna uztraukumu cēloni. Tādēļ operācijas pavēlniecība pat gribēja, lai Petaurs uzbruktu kādam objektam, lai viņš beidzot parādītos; taču pēdējo reizi viņš bija atgādinājis sevi pirms deviņām stundām, uzbrukdams elektriķu tehniskās palīdzības avārijas mašīnai, un kopš tā laika bija kā Mēness gruntī iekritis.
Tā kā neviens neuzskatīja par iespējamu nogaidīt — Celtniecībai nekavējoties bija vajadzīga elektroenerģija — operācija, kas aptvēra ap 9000 kvadrātkilometru, pamatojās uz to, ka šo teritoriju pārmeklēja divas pretimnākošas bezceļa automašīnu grupas, kas virzījās viena otrai pretī no ziemeļiem un no dienvidiem. No Celtniecības puses nāca viena ķēde galvenā tehnologa Stribra vadībā, bet no Lunasitijas kosmodroma — otra, ko-komandēja kapteinis navigators Pleidars, bet abu pušu operāciju koordinatora loma bija uzticēta Pirksam. Viņš labi saprata, ka kuru katru mirkli viņi riskē pabraukt garām Petauram, kas varēja būt paslēpies, teiksim, dziļā tektoniskā plaisā; viņi nepamanīs to pat tad, ja viņš būs tikai apbērts ar gaišajām Mēness smiltīm; Makorks, kurš kā «padomdevējs intelektroniķis» brauca kopā ar Pirksu, bija tādās pašās domās.
Bezceļa automašīnu ar mežonīgu spēku svaidīja no vienas puses uz otru, jo viņi brauca ar ātrumu, no kura, kā viņus bezrūpīgi nobrīdināja šoferis, «agri vai vēlu iztek acis». Viņi atradās Miera Jūras austrumu zonā, līdz rajonam, kur visdrošāk varēja atrasties automāts, bija atlicis tikai nepilnas stundas brauciens. Pēc šīs nosacītās robežas šķērsošanas visai komandai jāuzliek ķiveres, lai pēc negaidīta trāpījuma, zūdot hermētiskumam vai izceļoties ugunsgrēkam, varētu nekavējoties atstāt mašīnu.
Cik vien iespējams, bezceļa automašīna tika pārveidota par bruņumašīnu: mehāniķi uzmontēja uz tās kupolveidīgā tornīša spēcīgu kalnu lāzeru, taču trāpījuma precizitāte nebija nekāda spožā. Pirkss uzskatīja to par pilnīgi iluzorisku, it īpaši salīdzinājumā ar Petaura trāpīgumu. Petaurs bija apbruņots ar automātisko tēmēkli, tā fotoelektriskās acis savienojās ar lāzeru, un tas varēja momentā trāpīt objektam, kas atrodas redzesloka centrā. Bezceļa automašīnā uzstādīja kādu visai dīvainu tēmēkli, kas laikam bija pārtaisīts no veca kosmiska telemetra, un, kad izlidoja no Mēness kosmodroma, izmēģināja to, apšaudot pie horizonta redzamās klintis. Klintis bija samērā lielas, attālums nepārsniedza jūdzi, un tomēr trāpīt tām izdevās tikai ar ceturto šāvienu. Te vēlreiz sevi atgādināja Mēness apstākļi, jo lāzera stars kā žilbinoša svītra redzams vienīgi izkliedējošā vidē, piemēram, Zemes atmosfērā; vakuumā jebkuras intensitātes gaismas staru kūlis nav redzams līdz brīdim, kamēr tas neuzduras kādam šķērslim. Tādēļ uz Zemes var šaut no lāzera, kā šauj ar trasējošām lodēm, koriģējot uguni pēc to lidojuma redzamās līnijas. Uz Mēness starmetim bez tēmēkļa nav praktiskas nozīmes. Pirkss pateica to Makorkam, kad no iespējamās bīstamās zonas viņus šķīra vairs tikai dažu minūšu brauciens …
— Neesmu par to domājis, — inženieris atbildēja un pēc tam smaidīdams piemetināja: — Kādēļ īsti jūs man to sakāt?
