— Vadības vārdā pateicos, — Agaņans sacīja. — Tas ir labi.. . Tātad mums ir.. . septiņpadsmit brīvprātīgo. Mūs atbalstīs trīs Mēness flotes apakšvienības, bez tam mūsu rīcībā ir desmit šoferu un radistu bezceļa automašīnu apkalpošanai. Lūdzu visus palikt tepat, bet jūs, — viņš uzrunāja Makorku un Pirksu, — lūdzu, nāciet man līdzi pie priekšniecības …
Ap pulksten četriem pēcpusdienā Pirkss sēdēja lielas kāpurķēžu automašīnas tornītī un dažbrīd palēcās no straujiem grūdieniem; mugurā viņam bija skafandrs, uz ceļiem gulēja ķivere, ko varēja uzvilkt pēc pirmā trauksmes signāla, bet kaklā karājās briesmīgi smagais lāzers, kura rokturis nežēlīgi dauzīja Pirksa krūtis; kreisajā rokā viņš turēja mikrofonu, bet ar labo grozīja periskopu, vērodams garā ķēdē izstiepušos bezceļa automašīnu nodaļu, kas gluži kā jahtas šūpojās viļņotajos Miera Jūras līdzenumos. Šī tuksnesīgā «jūra» kvēloja saules gaismā no viena melnā apvāršņa līdz otram. Pirkss pieņēma un noraidīja ziņojumus, sarunājās ar Pirmo Lunu, ar citu mašīnu komandieriem, ar pilotiem no izlūkkuģiem, kuru mazās izplūdes liesmiņas uzzibsnīja starp melnās debess zvaigznēm, un tomēr dažbrīd nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka tas ir kaut kāds juceklīgs un muļķīgs sapnis.
Notikumi izvērsās aizvien straujāk. Ne jau Pirksam vien likās, ka Celtniecības vadība ļāvusies panikai; ko gan galu galā varēja izdarīt viens nejēga automāts, pat apbruņots ar starmeti? Tādēļ, kad otrajā apspriedē augstākajā līmenī, kas notika pusdienlaikā, kāds ierunājās par ANO un ierosināja kaut vai palūgt Drošības Padomei «speciālu sankciju», lai varētu ievest artilērijas ieročus (vislabāk kaujas raķetes) vai varbūt pat atomšāviņus, Pirkss kopā ar citiem sāka protestēt, teikdams, ka, nepaguvusi nevienu uzvarēt, viņi kļūs par apsmieklu visai Zemei.
Starp citu, bija skaidrs, ka tamlīdzīgs starptautiskās organizācijas lēmums būs jāgaida vairākas dienas, ja ne pat nedēļas; pa to laiku «trakais» robots var aizklīst dievs zina kur, bet to, kas paslēpies Mēness garozas nepieejamās plaisās, vairs nesasniegs nekādi ieroči; tādēļ vajadzēja rīkoties ātri un noteikti. Tad noskaidrojās, ka visgrūtāk būs tikt galā ar sakaru problēmu — visu Mēness pasākumu vājo vietu. Bija izsniegts apmēram 3000 patentu dažādiem izgudrojumiem, kas centās uzlabot šos sakarus, sākot ar seismisko telegrāfu (izmantojot mikrosprādzienu signālus) un beidzot ar stacionārajiem pavadoņiem «Troja». Šādus pavadoņus ievadīja orbītā jau pagājušajā gadā, tomēr stāvoklis nekļuva labāks.
Praktiski uzdevumu atrisināja ar mastos novietotu ultraīsviļņu raidītāju sistēmu; tas ļoti atgādināja agrākās pirmspavadoņu laika televīzijas retranslācijas līnijas uz Zemes. Šāda sistēma bija drošāka par pavadoņu sakariem, lai gan inženieri aizvien vēl lauzīja galvas, kā padarīt orbitālos raidītājus nejutīgus pret «Saules vēju». Jebkurš Saules aktivitātes lēciens un tā izraisītās elektriski uzlādētu augstas enerģijas daļiņu «vētras» kosmiskajā telpā tūlīt radīja traucējumus, kas apgrūtināja sakarus un bieži vien ilga vairākas dienas. Tieši pašreiz plosījās viens no šādiem «Saules taifūniem», tādēļ sakarus starp Pirmo Lunu un Celtniecību uzturēja pa virszemes raidītāju līniju, un operācijas «Petaurs» panākumi bija lielā mērā atkarīgi no tā, vai «dumpiniekam» neuznāks vēlēšanās iznīcināt mastu fermas, no kurām četrdesmit piecas atradās tuksnesī, kas atdalīja Lunasitiju un kosmodromu no Celtniecības teritorijas. Protams, ar noteikumu, ka automāts joprojām siros to apkaimē.
Petauram bija pilnīga manevrēšanas brīvība, tam nebija vajadzīga ne degviela, ne skābeklis, ne miegs vai atpūta; viņš bija tik ļoti autonoms, ka daudzi inženieri vienīgi tagad īsti aptvēra, cik pilnīgu mašīnu viņi radījuši paši ar savām rokām, — tās turpmāko rīcību neviens nespēja paredzēt. Jo, protams, turpinājās jau agri no rīta sāktās tiešās sarunas Mēness — Zeme starp operācijas vadību un firmu «Kibertroniks» — Petaura konstruktoru štābu, taču no viņiem neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nebūtu pateicis doktors Makorks. Vienīgi profāni vēl centās pierunāt speciālistus noteikt automāta taktiku ar lielās skaitļojamās mašīnas palīdzību.
Vai Petaurs bija saprātīgs? Protams, bet savā veidā! Šī «liekā», bet pašreizējā momentā arī kaitīgā mašīnas «saprātība» izraisīja daudzu operācijas dalībnieku dusmas: viņi nevarēja saprast, kādēļ inženieri devuši mašīnai, kas domāta vienīgi kalnrūpniecības darbiem, tādu rīcības brīvību un patstāvību.
Makorks mierīgi paskaidroja, ka «intelektronu jaudas pārmērīga paaugstināšana» pašreizējā tehnikas attīstības posmā ir tas pats, kās palielināta izturības rezerve, kāda gandrīz vienmēr piemīt tradicionālām mašīnām un dzinējiem. Tā ir avārijas rezerve, kas paredzēta funkcionēšanas drošības un izturības paaugstināšanai, jo nav iespējams iepriekš paredzēt, kādās situācijās nokļūs mašīna, neatkarīgi no tā, vai tā būtu enerģētikas vai informatīva mašīna.
