Tā viņi īsināja ceļu līdz Babes mājai, pārspriezdami gan to, vai Artūrs ir cienīgs mācīties senās, slepenās gudrības, gan to, ka pēc Ziemassvētkiem un Izabellas buršanās viņa uzvedībā notikušas pārmaiņas. Artūrs vairs necentās visur viņiem trāpīties ceļā un vienmēr un visur Izu pakaitināt. Roberts bija pārliecināts — Artūrs izvairās tāpēc, ka nočiepis viņu Rasai vecmāmuļas gredzenu. Izabella aizstāvēja klāt neesošo rudgalvi. Lai nu kas, bet zaglis gan Artūrs neesot. Viņš vienkārši baidās no viņas, Izabellas, burvestībām. Roberts palika pie sava, atgādinot visas tās reizes, kad Izabella pati Artūru bija saukusi par neciešamu, un pieprasīja Jāņa viedokli šajā jautājumā.
Jānis uzskatīja par saprātīgāku savus novērojumus un secinājumus atstāt pie sevis un neiesaistīties ķīviņā. Kā parasti strīdoties, Roberts un Izabella palika katrs pie savām domām un vienotību un sapratni atguva tikai Babes mājās, jo dvīņi bija vienisprātis: lai Jāni pasargātu, viņam vēl ir jāiemācās no galvas pāris lapas grāmatā.
"Lai bij' vārdi, kam bij' vārdi, Man pašam stipri vārdi: Visapkārt gaisma ausa, Vidū Saule ritināj': Visapkārt zelta josta, Vidū manis augumiņš."
Jānis atkārtoja un atkārtoja skaitāmo pantu, līdz vārdi atbalsojas viņā pašā.
Nākamajā dienā mācības atsākās ar jaunu sparu. Jau rīta agrumā pie mācīšanas ķērās Babe, liekot vēl un vēlreiz izveidot aizsargčaulu. Dvīņi ar to tika veikli galā. Viņiem atļāva turpināt vingrināties savā nodabā, un Babe pievērsās Jānim. Kad Viedā veidoja viņam aizsardzību, zēnam pat šķita, ka viņš šo to jūt un, ja ļoti piepūlas, arī redz, bet viens pats viņš nesaprata, ar ko sākt. Uz Janča jautājumu sekoja Izabellas ierastā atbilde:
"Ak, vieglāk par vieglu! Ņem enerģiju un padari to biezāku, biezāku un vēl biezāku."
Tad pie skaidrošanas ķērās pati Babe, viņa lika zēnam iedomāties, kā uz uguns vārās katliņš ar ūdeni un garaiņi ceļas arvien augstāk un augstāk, līdz kļūst par neko, bet katliņš tukšs. Un pretēja darbība, uznākot spējam aukstumam, no nekā veidojas migla, tad rasa, un tā sasalstot pārvēršas ledū.
"Šajā procesā tu esi uguns vai aukstums, kurš vai nu izklīdina, vai sabiezē enerģiju."
Šķībie un greizie veidojumi sāka pieņemt sakarīgas formas un aprises. Tas atkārtojās katrās brīvdienās Zemzemē.
"Cik var?!"
Viņi pukstēja, saņēmuši kārtējo uzdevumu veidot aizsargauru. Tik aizraujošie un intriģējošie ceļojumi pa Zemzemi bija pārvērtušies vienā nogurdinošā nodarbē, kura ļoti sāka atgādināt pienākumu un darbu, nevis jautru un bezbēdīgu piedzīvojumu. Jebkuru viņu mēģinājumu sacelties apslāpēja viens vienīgs Babes skatiens. Un tomēr viņiem bija pietiekami daudz drosmes un pārgalvības vienā jaukā brīdi bez brīdinājuma atstāt Babes darbnīcu, lai, kā Roberts teica, "ierautu plaušās labi daudz svaiga gaisa".
Brīvsolis gan sanāca pavisam iss, jo ielas galā parādījās dīvains lēkājošs objekts, kurš strauji tuvojās bērniem. Jānis, samiedzis acis, centās saskatīt. Nu, gluži kā ķengurs, tikai lēcieni daudz garāki.
"Ak, vai! Tā ir Irbe!" iesaucās Izabella. "Laikam mēs esam pārāk aizkavējušies, un Babe būs pamanījusi mūsu prombūtni."
"Kāpēc viņa tik dīvainā veidā pārvietojas?" jautāja Jānis.
"Viņa tā ari nav iemācījusies teleportēties. Nevar zināt, vai laika pietrūka vai uzņēmības."
Jau nākamajā mirklī Babes nama mājkalpotāja bija klāt.
"Kur jūs vazājaties? Esmu visas pilsētas ielas izskrējusi, jūs meklēdama."
"Izlēkājusi," zem deguna noburkšķēja Roberts.
Irbe vai nu to nedzirdēja, vai laida gar ausīm.
"Kur esat iegrūduši savus zugū, ka nevar ar jums sazināties? Nāciet veicīgi! Babe jūs gaida."
Irbe pagriezās un mežonīgā ātrumā sāka attālināties. Bērni skrēja cik jaudas, taču viņa jau nozuda aiz stūra.
"Nu gan mēs dabūsim pa mici!" Roberts teica, kad, aizelsušies no skrējiena, viņi apstājās un, mēģinādami ieelpot, ķēra pie sāniem.
"Es vairs nevaru paskriet. Tālāk iesim lēnāk," Izabella lūdzās.
"Būs brāziens, būs. Tur tāpat neko nevar darīt."
Pie durvīm viņi saminstinājās, nevarēdami saprast, kurš ies iekšā pirmais. Tā grūstīdamies, viņi ietenterēja Babes nama priekštelpā. Babes tur nebija, un viņi, cerībā, ka varbūt šoreiz tiks cauri sveikā, klusītiņām lavījās augšā uz savām istabām. Nekā, Babe sēdēja Roberta istabā un viņus jau gaidīja. No sākuma šķita, ka viņa ir ļoti mierīga, bet 'tad sākās. Vecā Viedā atcerējās visus dvīņu nedarbus no piedzimšanas brīža. Lielāko daļu no tiem viņi paši sen bija aizmirsuši. Viņa teica, ka dvīņi esot īsta sodība visai dzimtai un ka nekas no viņiem neiznākšot, ja viņi tādā garā turpinās. Roberts mēģināja iebilst, ka neko briesmīgu viņi taču nav izdarījuši, tikai bez atļaujas izgājuši no mājas, un nekas briesmīgs jau arī nav noticis. Bet Babe bija tā uzvilkusies, ka pat nedzirdēja zēna iestarpinājumus. Viņa pa vidu žēloja sevi un dvīņu vecākus, kuriem ir šis krusts jānes, viņus audzinot, un beidza, vēlreiz apliecinot, ka pie laba gala tas nenovedīs, tad apcirtās uz papēža un devās ārā no istabas.
