"Par sodu visu dienu paliksiet uz vietas istabā."
Durvis aizcirtās. Roberts aizejošajai Babes mugurai veltīja izbāztu mēli, tādā veidā demonstrējot, ka viņam nemaz nav bail. Jānis visu sarunas laiku bija stāvējis, galvu ierāvis plecos, vēl vairāk kā no Babes dusmu izvirduma baidīdamies no sienām krītošajām gleznām un vāzēm, kuras, saņēmušas dusmu enerģijas lādiņu, sprāga gabalos un bira pa visu istabu. Ieraugot Roberta izbāzto mēli, Jānim sanāca smiekli, tie cēlās uz augšu, bet kaklā nosprūda, un Jānis saprata, ka Babes teiciens "visu dienu paliksiet uz vietas istabā", Zemzemē nozīmē kaut ko pavisam citu nekā Virszemē.
Viņa bija draugus sastindzinājusi. Būt ieslēgtam pašam savā ķermenī, tas bija briesmīgi. Šaušalīgāku sodu viņa nebūtu varējusi izdomāt. Jānis nekad nebija domājis, kā jūtas cilvēks, kurš redz un dzird, bet nevar pakustēties. Cerības viņu pārņēma, kad uz kāpnēm izdzirdēja soļus. Durvis tūliņ ari atvērās, un ienāca Irbe ar slotu un liekšķeri. It kā sastinguši bērni istabas vidū būtu normāla parādība, viņa vienā mierā sāka vākt lauskas. Sevi uzmundrinādama ar jautru dungošanu, mājkalpotāja steidza savākt postažu un laida darbā arī putekļu lupatu, noslaucīdama virsmas. Kad Irbe kārtīgi un cītīgi apslaucīja gružus ap viņu kājām, Jānis domāja, ka daudz netrūks, lai viņa arī ar lupatu noslaucītu viņa plecus un degunu, bet vēl trakāk bija, kad viņa, pabeigusi darbu, aizgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Tad atkal iestājās klusums.
Jānī uzbangoja vesels emociju okeāns, viņu pārņēma panika. Viņš domāja, ka nomirs, ja tūlīt nepakustēsies. Es gribu kustēties un tūliņ! Es vairs nevaru izturēt! Taču nācās samierināties ar to, ka pakustēties nevarēja.
Pēc vairākām stundām, kad šķita, ka trijotne būs saņēmusi labu mācību un kļuvusi paklausīgāka, istabā ienāca Rasa.
"O, kādas graciozas skulptūras! Brīnišķīgi! Tieši jūs es meklēju! Esmu nolēmusi šo to izcept, un man vajadzētu kādu olu putotāju un pārīti pie ābolu griešanas. Vai jūs gribētu man palīdzēt? Hmmm, klusēšana laikam nozīmē piekrišanu. Kaut kā šodien esat ļoti pielaidīgi, jūsu darīšanas vairs nav pirmajā vietā. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses! Varbūt pateikt Irbei, ka jūs ir pārņēmusi milzīga vēlme šonedēļ iztīrīt arī Babes nama tualetes?"
Rasa runāja, riņķodama ap viņiem. Nostājusies Roberta priekšā, viņa teica: "Mazais brāli, tavās acīs lasu, Rasa beidz tarkšķēt, atdod mums kustību brīvību. Lai tava vēlme piepildās!"
Jānis redzēja, kā Roberts ievelk mēli mutē un sāk izkustināt sastingušos locekļus. Pēc mirkļa viņi visi trīs bija atsvabināti.
"Klausies, Babe galīgi zaudēja prātu! Mēs viņu tādu redzējām pirmo reizi!" sacīja Izabella, izpildīdama dažus vingrojumus stīvajam ķermenim.
"Tam ir iemesls. Neilgi pēc jūsu nozušanas, ziņoja, ka vēl viens cilvēks Zemzemē ir cietis."
"Miris? Kas?"
"Nē, šoreiz tikai maķenīt jocīgs palicis."
"Kā jocīgs?"
"Es īsti nezinu, tā ir kāda meitene, mirušā reportiera draudzene, kura, bēdu nomākta, devusies pie milzu pūpēžiem un tagad nogādāta dziednīcā. Nevarēdama ar jums sazināties, Babe, protams, ļoti uztraucās, jo šeit Zemzemē viņa ir atbildīga par jūsu drošību."
"Nu, es ceru, līdz vakaram viņai dusmas pāries," Roberts ieru' nājās, sparīgi griezdams ābolus plātsmaizei.
"Maz ticams. Es domāju, viņa jūs sūtīs uz Virszemi."
"Bet kā tad mācības?" Trīs draugi saskatījās.
"Nu, var jau būt, ka viņa izlems citādi."
Mirkli apdomājies, Roberts noteica: "Labāk būt dumjam un dzīvam nekā gudram un beigtam."
"Tu tā domā?" Izabella savilka degunu daudzās smieklīgās krunciņās. "Es par to neesmu pārliecināta, jo tā meitene taču ir dzīva. Un vispār, mums jau ir pietiekoši daudz veselā saprāta, lai mestu līkumu sēnēm!"
"Tu tā domā?" šoreiz izsmējīgā tonī vaicāja Rasa.
"Jā, jā, tu jau mums esi tā gudrā." Izabella nebija gatava piekāpties lielajai māsai ne par sprīdi.
"Beidziet kašķēties, citādi maizītes nebūs ēdamas!" māsas samierinādams, iejaucās Roberts.
"Tur nu tev ir taisnība, brāļuk! Tādā noskaņojumā gatavot nedrīkst. Miers?" Rasa pasniedza roku Izabellai.
"Miers!"
Ir brīnumjauki ēst pašu ceptas smalkmaizītes. Atmiņas par nepatīkamiem pārdzīvojumiem tad ātri izgaist. Ar katru apēsto kumosu labā oma atgriezās. Jānis nebeidza brīnīties par to, cik daudz cilvēkam nozīmē ēdiens.
Kad pārradās Babe, arī viņas sliktā oma bija kaut kur izvējojusi, jo viņa atkal bija mīļa un jauka, taču nelokāma — bērniem jādodas atpakaļ uz Virszemi. Kamēr viss nenokārtosies, vairs nekāda nākšana šurp.
"Kas nenokārtosies? Kad tas būs? Kāpēc?" viņi jautāja cits caur citu.
"Pašlaik Viedo Padome ir tuvu tam brīdim, kad tiks pieņemts kāds izšķirošs lēmums."
"Tā tu saki tikai šodien. Rīt, parīt, aizparīt visi būs aizmirsuši šo notikumu, un atkal viss ritēs savā gaitā."
"Šā vai tā, te uztureties paliek jau bīstami. Labak bus, ja būsiet drošībā."
"Tu domā, ka Virszeme ir drošāka par Zemzemi? Tu pati mums mācīji, ka Zcmzeme ir visdrošākā vieta uz Zemes!"
