Apdzisušais lākturis joprojām šūpojās pie masta,kur bija piestiprināts. Visapkārt austošās saules staros laistījās jūra. Dunēja bungas. Smagi un ritmiski Čerkstēja airi kuģa koka daļas čīkstēja un vaidēja neskaitāmās, sīkās balsīs; priekšgalā stāvošais vīrietis kaut ko uzsauca jūr niekiem sev aiz muguras. Vīri, kuri kuģa pakaļgala krava' tilpnē bija saķēdēti kopā ar Arrenu, visi klusēja. Katram ap vidukli bija dzelzs stīpa un uz rokām mazākas stīpas, kas ar īsu, smagu ķēdi bija pieslēgtas blakus sēdošā gūs-tekņa važām; vidukļa stīpa turklāt bija pieķēdēta grīdai tā, ka cilvēks varēja sēdēt vai tupēt, bet nevarēja piecel ties. Viņi bija cieši saspiesti mazajā kravas nodalījumā pārāk cieši, lai varētu apgulties. Arrens atradās priek-šējā bakborta stūrī. Kad viņš izslēja galvu, skatiens bija vienā līmenī ar pāris pēdu plato klāju starp tilpni un
Arrens tikai neskaidri atcerējās, kas noticis iepriekšējā vakarā pēc pakaļdzīšanās un iekļūšanas aklajā ielā. Viņs bija cīnījies, sasiets un kaut kur aiznests. Kāds vīrietis bija runājis klusā, čukstošā balsī; vieta bija atgādinājusi smēdi, acu priekšā lēkājušas sarkanas ēzes liesmas... viņš nespēja atcerēties. Tomēr viņš zināja, ka šis ir vergu kuģis un ka viņu ved pārdot verdzībā.
Tas šobrīd viņam neko lielu nenozīmēja. Pārlieku mocīja slāpes. Sāpēja galva, un viss ķermenis smeldza. Kad uzlēca saule, gaisma iešķīla acīs sāpīgus zibeņus.
Rīta cēlienā viņiem katram iedeva ceturtdaļklaipu maizes, un kāds vīrietis ar asiem, cietiem vaibstiem turēja visiem pēc kārtas pie lūpām ādas pudeli ar ūdeni. Ap kaklu viņam bija plata, zelta kniedēm rotāta ādas lente, ķas atgādināja suņa kakla siksnu, un Arrens, izdzirdis Viņu runājam, pazina kluso, svelpjošo, dīvaino balsi.
Ēdiens un dzēriens uz brīdi remdēja fiziskās ciešanas un palīdzēja noskaidrot domas. Arrens pirmo reizi ieskatī-tās pārējo vergu sejās - trīs sēdēja viņa rindā, četri cieši aiz muguras. Daži bija atbalstījuši galvu uz augšup saslietiem ceļgaliem, viens bija nevarīgi sabrucis, varbūt slims vai sazāļots. Arrenam blakus sēdēja gadus divdesmit vecs puisis ar platu, neizteiksmīgu seju. - Kurp viņi mūs ved? - Arrens tam jautāja.
Puisis paskatījās uz viņu - abu sejas atradās nepilnas pēdas atstatumā - un ar greizu smīnu paraustīja plecus; Arrens nosprieda, ka tas nozīmē: nezinu, bet tad puisis ar savādu kustību paraustīja saslēgtās rokas un plati atvēra joprojām smīnošo muti, parādīdams, ka mēles vietā viņam ir tikai melns stumbenis.
- Droši vien uz Šolu, - atbildēja kāds Arrenam aiz muguras, un cits piebilda: - Vai uz Amrunas tirgu, - un tad vīrietis ar dīvaino apkakli, kurš šķita esam visās kuģa vietās, noliecās pār tilpni un iešņācās: - Apklustiet, ja negribat, lai jūs aprij haizivis! - un pēc tam visi cieta klusu.
Arrens mēģināja iedomāties nosauktās vietas. Sola, Amrunas tirgus. Tur pārdod vergus. Tos, protams, nostāda pircēju priekšā kā vēršus un aunus Berilas tirgus laukumā. Viņam vajadzēs tur stāvēt, saslēgtam ķēdēs. Kāds viņu nopirks un aizvedīs mājās; tur viņu izrīkos, un viņš teiksies paklausīt. Vai varbūt paklausīs un mēģināsizbēgt Gan vienā, gan otrā gadījumā viņu nogalinās. Nevarētu teikt, ka viņa gars sacēlās pret verdzības iespēju; viņš jutās pārāk nomocīts un apdullis, lai tas varētu notikt Arrens vienkārši zināja, ka tā dzīvot viņš nespēs unpāris nedēļu laikā ies bojā - nomirs vai tiks nogalināts. Kaut gan viņš to aptvēra un pieņēma par nenovēršamu, tas viņu tik ļoti biedēja, ka viņš vairs necentās domāt par nākotni. Arrens stingi lūkojās netīrajos, melnajos tilpnes dēļos sev zem kājām un juta, ka slāpes atkal kaltē muti un žņaudz ciet kaklu.
Saule norietēja. Pienāca skaidra, auksta nakts. Debesīs parādījās saltas, spožas zvaigznes. Bungas dunēja kā lēni sirdspuksti, uzturēdamas airu vēzienu ritmu, jo gaisāne-juta ne mazākās vēja pūsmiņas. Tagad vislielākās mocī-bas sagādāja aukstums. Niecīgu siltumu Arrenam palī-dzēja saglabāt aizmugurē sēdošā vīrieša saliektās kājas un mēmā biedra augums kreisajā pusē; mēmais tupēja sakņupis un bez mitas rūcoši dungoja vienmuļu ritmu nemainīdams skaņas augstumu. Airētājus nomainija nākamā grupa, un bungas rībēja tālāk. Arrens bija ilgojies pēc tumsas, taču aizmigt viņš nevarēja. Visi kauli sāpeja bet ķermeņa stāvokli nebija iespējams mainīt. Viņš sēdēja drebēdams, sāpju mocīts, izkaltušu muti, un lūkojās aug-šup zvaigznēs, kas pēc katra airu vēziena šķita debesīs noraustāmies, aizslīdam atpakaļ vietā, atkal rāmi spīgo-jam, atkal noraustāmies, aizslīdam, stāvam uz vietas...
Starp kuģa pakaļējo tilpni un mastu stāvēja vīrietis ar apkakli un vēl kāds cilvēks; mazais lākturis pie masta šūpojās un raidīja starp viņiem staru zibšņus, izgais-modams plecu un galvu apveidus. - Nolādētā migla teica vārgā, derdzīgā balss, kas piederēja vīram ar apkakli un vēl kāds cilvēks;mazais lākturis pie masta šūpojās un raidīja starp viņiem staru zibšņus, izgaismodams plecu un galvas apvidu.
-Nolādētā migla-teica vārgīgā balss, kas piederēja vīram ar apkakli.
