- Kā šinī gadalaika dienvidu šaurumos var uzrasties migla? Ek, nolāpīta neveiksme!
Bungas rībēja. Zvaigznes raustījās, slīdēja, apstājās. Mēmais gūsteknis blakus Arrenam piepeši viscaur Nodrebēja un, pacēlis galvu, iekliedzās sapņa murgos; skaņa bija baisa un bezveidīga. - Apklusti! - ierēcās otrs vīrietis pie masta. Mēmais nodrebēja vēlreiz un klusēdams sāka malt žokļus. Zvaigznes zaglīgi aizslīdēja nebūtībā.
Masts notrīcēja un izgaisa. Arrena pleciem šķita uzgulstam auksta, pelēka sega. Bungas sastomījās, tad atsāka vienmuļo ritmu, taču rībieni kļuva lēnāki.
Bieza kā rūgušpiens, - teica aizsmakusī balss kaut āķur virs Arrena galvas. - Turpiniet airēt, jūs tur! Sēkļu nebūs vēl divdesmit jūdzes! - Rētota, tulznaina pēda iznira no miglas, bridi apstājās netālu no Arrena sejas, tad, ^sperot soli, atkal pazuda.
Miglā nebija jaušama nekāda kustība uz priekšu, varēja just vienīgi kuģa šūpošanos un airu vilcienus. Bungu dunoņa skanēja apslāpēti. Visas malas apņēma drēgns ^saltums. Migla Arrena matos pārvērtās pilienos un tecēja acīs; viņš mēģināja tvert lāsītes ar mēli un elpoja mitro gaisu ar atvērtu muti, cenzdamies remdēt slāpju sajūtu. Jļjlaču viņam klabēja zobi. Ķēdes aukstais metāls šūpodamies sitās pret kāju un pieskārienā dedzināja kā uguns. Bungas rībēja, rībēja un apklusa.
Iestājās klusums.
- Turpiniet! Kas noticis? - no priekšgala atskanēja piesmākusī, svelpjošā balss. Neviens tai neatbildēja.
Kuģis viegli šūpojās rāmajā jūrā. Aiz tik tikko saska-tāmajiem treliņiem pletās tukšums: neredzama bezgalība. Gar kuģa sānu kaut kas nošņirkstēja. Mēmajā, dīvainajā klusumā un tumsā troksnis šķita neparasti skaļš. - Esam
uzskrējuši sēkli, - nočukstēja viens no gūstekņiem bet vina balsi pārmāca klusums.
Migla kļuva spoža, it kā tajā būtu iedegusies gaisma Arrens skaidri saskatīja sev blakus pieķēdēto cilvēku galvas, redzēja sīkās, mirdzošās lāsītes viņu matos. Kuģis vēlreiz sašūpojās, un viņš izslējās, cik augstu vien ķēdes ļāva, izstiepa kaklu un centās saskatīt kuģa priekšga Migla zaigoja virs klāja salta un vizoša kā mēness aiz plānas mākoņu kārtas. Airētāji sēdēja kā akmenī cirstas statujas. Apkalpes vīri stāvēja kuģa vidū, un viņu acis blāvi mirdzēja. Pie bakborta savrup no pārējiem stāvēja kāds vīrietis, un savādā gaisma plūda no viņa - no sejas no rokām un no zižļa, kas kvēloja kā kausēts sudrabs
Pie mirdzošā vīrieša kājām melnēja tumšs, sagumis stāvs.
Arrens meģinaja runāt, bet nespēja. Dižās gaismas apņemts, arhimags pienāca viņam klāt un nometās uz klāja ceļos. Arrens juta viņa rokas pieskārienu un dzirdēja viņa balsi. Viņš juta, ka važas ap rokām un vidukli atlaižam un nokrīt; visā kravas tilpnē skanēja ķēžu žvadzoņa. To-mēr neviens cilvēks nepakustējās; Arrens mēģināja pie-celties, taču nevarēja: pēc ilgstošās nekustības locekļi šķita sastinguši. Arhimaga roka viņu spēcīgā tvēriena tu-rēja aiz elkoņa, un ar tās palīdzību viņš izrāpās no tilpnes un sabruka uz klāja.
Arhimags atgāja nost no viņa, un miglas krāšņais mir-dzums apgaismoja airētāju nekustīgās sejas. Viņš apstā-jās pie vīrieša, kurš bija sakņupis līdzās bakborta liniem.
- Es neesmu soģis, - teica skarbā, skaidrā balss, tikpat salta kā saltā maga gaisma miglā. - Bet taisnīguma vādā Egre, es uzņemšos vienu: lai tava balss top mēma līdztam brīdim, kad tu radīsi vārdu, kuru ir vērts sacīt!
Viņš atgriezās pie Arrena un palīdzēja puisim piecelties kājās. - Nāc, zēn! - mags teica, un ar viņa palī-dzību Arrens aizstreipuļoja uz priekšu un pa pusei rāpus, pa pusei krišus ievēlās laivā, kura šūpojās blakus kuģim: tā bija "Tālredze", un tās bura miglā izskatījās kā nakts-tauriņa spārns.
Tādā pašā klusumā un sastingušā mierā gaisma ap- dzisa, un laiva pagriezusies aizslīdēja projām no kuģa. Jau nākamajā mirklī galera, blāvais masta lākturis, nekus-īgie airētāji un lielais, melnais kuģa sāns bija pazuduši. Arrenam šķita, ka viņš dzird atskanam balsis un klaigas, tomēr skaņa bija niecīga un drīz izgaisa. Vēl pēc brīža migla sāka dilt un irt driskās, ko vējš aiznesa tumsā. Viņi Aizpeldēja zem zvaigžņotām debesīm, un klusi kā naktstauriņš "Tālredze" traucās pār jūru cauri skaidrās nakts tumsai.
Zvirbuļvanags bija sasedzis Arrenu segām un iedevis viņam padzerties; viņš sēdēja, uzlicis plaukstu puisim uz pleca, un piepeši Arrens ļāva vaļu raudām. Zvirbuļvanags neko neteica, bet viņa rokas pieskārienā jautās maigums un drošība. Arrens juta sevī palēnām ieplūstam mieru; viņu apņēma siltums, laivas rāmās šūpas un sirds vieglums.
Viņš palūkojās augšup uz savu ceļabiedru. Tumšo seju neapgaismoja nekāds pārdabisks mirdzums. Viņš tik tikko spēja to saskatīt uz zvaigžņoto debesu fona.
Burvju spēka vadīta, laiva slīdēja uz priekšu. Viļņi itin kā pārsteigti sačukstējās gar tās malām.
- Kas bija tas vīrs ar apkakli?
- Guli mierīgi. Tas ir jūras laupītājs Egre. Apkakli viņš valkā, lai slēptu rētu, - reiz viņam tika pārgriezts kakls. Acīmredzot viņš no pirāta kļuvis par vergu tirgotāju. Taču šoreiz viņš gribēja atņemt mazuli lāčumātei. -
