Klusajā, bezkaislīgajā balsī ieskanējās tik tikko jaušams apmierinājums.
- Kā tu mani atradi?
- Ar burvju mākslām, ar uzpirkšanu... Izšķiedu daudz laika. Man negribējās darīt zināmu, ka arhimags un Rou-kas skolas pārzinis klejo pa Horttaunas graustiem. Es būtu vēlējies saglabāt savu masku. Bet man vajadzeja sadzīt pēdas te vienam, te otram, te trešajam, un, kad es beidzot uzzināju, ka vergu kuģis devies ceļā jau pirms rītausmas, tad zaudēju savaldību. Sēdos "Tālredze" iz-saucu tās burā vēju un pilnīgā bezvējā padarīju nekustīgus visu līcī redzamo kuģu airus - uz laiku, protams. Kā viņi to izskaidros, ja jau burvju māksla ir māņi un zils gaiss tā lai paliek viņu darīšana. Bet steigā un dusmās es pa skrēju garām Egres kuģim, kurš bija novirzījies no dienvidu maršruta uz austrumiem, lai izvairītos no sēk-ļiem. Viss, ko šodien darīju, nesa ļaunu. Horttaunā nav veiksmes... Tad es beidzot savērpu atrašanas burvību un tumsā atradu kuģi. Vai tev tagad nevajadzētu pagulēt
- Man ir labi. Es jūtos daudz labāk. - Pirmītējo saļ-tumu bija nomainījis viegls drudzis, un Arrens patiešām jutās labi: ķermenis bija gurds, taču prāts viegli traucās no vienas domas pie nākamās. - Cik drīz tu pamodies Kas notika ar Zaķi?
- Pamodos rīta gaismā, un man, par laimi, ir cieta galva: te, virs auss, vēl ir puns un brūce - kā plaisa pār-šķeltā gurķī. Zaķi es pametu guļam zāļu varā.
- Es nepratu nosargāt...
- Bet tu neaizmigi.
- Nē... - Arrens sastomījās. - Tas bija... tas bija..
-Tu gāji man pa priekšu, un es tevi redzēju, - Zvirbuļvanags dīvainā balsī teica. - Tad viņi ielavījās istabā un iebelza mums pa galvu kā jēriem kautuvē, paņēma zeltu labās drēbes, vergu, ko varēja pārdot, un devās projām, Viņi medija tieši tevi, zēn. Amrunas tirgū tu maksātu tikpat, cik vesela saimniecība.
- Viņi neiesita man pietiekami stipri. Es atguvos. Bēgu un liku viņiem krietni paskriet. Un izbārstīju viņu laupī-jumu pa ielu, pirms viņiem izdevās iedzīt mani strup-ceļā. - Arrena acis iezibējās.
- Tu atguvies, kamēr viņi vēl bija tur, - un bēgi? Kāpēc tu tā darīji?
- Gribēju aizvilināt viņus no tevis. - Pārsteigums Zvir-buļvanaga balsī piepeši aizskāra Arrena lepnumu, un viņš niikni piebilda: - Es domāju, ka viņi medī tevi. Baidījos, a viņi var tevi nogalināt. Sagrābu naudas somu, lai viņi mēstos man pakaļ, iekliedzos un metos projām. Un viņi tiešām dzinās man pakaļ.
- Es domāju gan! - tas bija viss, ko Zvirbuļvanags ica; nesekoja neviens atzinības vārds, kaut gan viņš bu brīdi sēdēja, iegrimis domās. Pēc tam viņš jautāja: Vai tev neienāca prātā, ka es jau varētu būt miris?
-Nē.
- Nogalināt vispirms un aplaupīt pēc tam taču būtu ošāk.
- Es par to nedomāju. Gribēju tikai aizdabūt viņus ojām no tevis.
-Kāpēc?
- Tāpēc ka tu varētu mūs pasargāt un izpestīt, ja vien tev izdotos laikus atgūties. Vai vismaz izglābties pats. es biju sardzē, bet nenosargāju. Tāpēc mēģināju darīt
to kas vēl iespējams. Tu esi tas, kuru es sargāju. Tu esi tas kurš ir svarīgs. Es braucu tev līdzi, lai sargātu tevi vai darītu kaut ko citu, kas tev vajadzīgs, - tu esi tas, kurš mūs ved, kurš var nokļūt tur, kur mums jānokļūst, unlabot to, kas aizgājis ļaunu ceļu.
- Vai tā ir? - mags vaicāja. - Ari es līdz pagajušajai naktij domāju tāpat. Domāju, ka man ir sekotājs bet patiesībā es sekoju tev, manu zēn. - Viņa balss skanēja vēsi un varbūt pat drusciņ ironiski. Arrens nezināja, ko sacīt
Viņš jutās patiesi samulsis. Jauneklis bija domajis ka viņa ieslīgšana miegā vai transā sardzes laikā ir nepiedo-dama kļūme, kas diez vai izpērkama pat ar turpmāko varonību - mēģinājumu aizvilināt laupītājus projām no Zvirbuļvanaga; tagad izskatījās, ka viņa rīcība bijusipavi-sam muļķīga, turpretī ieslīgšana transā pavisam nepiemērotā brīdī - apbrīnojami gudrs solis.
- Piedod man, valdniek, - viņš beidzot teica nepadevi-vīgām lūpām, atkal visiem spēkiem pūlēdamies apspriest tieksmi izraudāties, - piedod, ka es tevi pievīlu. Tu man izglābi dzīvību...
- Un tu varbūt to izglābi man, - mags skarbi atbildeji
- Kas zina? Varbūt viņi promiēdami būtu pārgriezusi man tikli. Nerunāsim vairs par to, Arren. Es priecājos, ka tu esi kopā ar mani.
Pēc tam viņš devās pie nelielās līdzpaņemto krājumu kastes, aizdedzināja mazo koka ogļu plītiņu un brīdi dar-bojās pie tās. Arrens gulēja un vēroja zvaigznes, līdz jjutu brāzma viņa noplaka un domas mitējās joņot. Un viņs saprata, ka Zvirbuļvanags netiesās ne to, ko viņš darījis ne to, ko viņš nav darījis. Tas bija izdarīts, un Zvirbuļi nags pieņēma to kā notikušu faktu. "Es neesmu soģis saltā balsī viņš bija sacījis Egrem. Viņš nebija arī atalgotājs. Bet viņš bija steidzies pie Arrena pāri jūrai ar
Viņš bija Arrena lielās mīlestības un uzticības ciemīgs Jo viņš pats uzticējās Arrenam. Ko darīja Arrens, tas
labi darīts.
