Vistalakais krasts полностью

Tagad viņš atkal naca šurp, nesdams Arrenam trauku  kūpošu vīnu. - Varbūt tas ļaus tev iemigt. Uzmanīgi, apdedzini mēli!

- Kur tu ņēmi vīnu? Es šajā laivā neesmu redzējis vienu vīna blašķi...

-    "Tālredzē" ir vairāk, nekā acij saredzams, - Zvirbuļvanags atbildēja, atkal apsēzdamies viņam blakus, un Arrens dzirdēja tumsā pavisam klusi un īsi ieskanamies viņa smieklus.

Arrens piecēlās sēdus, lai izdzertu vīnu. Tas bija ļoti labs un spirdzināja gan miesu, gan garu. Viņš jautāja: - Kurp mēs tagad braucam? 

 — Uz rietumiem.

-    Kur tu biji nokļuvis kopā ar Zaķi?

 - Tumsā. Es viņu nepazaudēju, bet viņš apmaldījās, klīda gar ārējām robežām, bezgalīgajos murgu un lelīrija tuksnešos. Viņa dvēsele tajās drūmajās vietās klajaja kā putns, kā kaija, kas aizmaldījusies tālu no jūras. Viņš nevar rādīt ceļu. Viņš jau sen ir apmaldījies. Ar visām savām spējām un prasmēm burvju mākslās viņš nekad nav redzējis priekšā ceļu, jo spējis redzēt tikai pats sevi.

 Arrens visu to nesaprata un pašlaik nemaz nevēlējās Paprast. Viņš bija iekļuvis nelielu gabaliņu tajā "tumsā", Mar ko mēdz runāt burvji, un viņam negribējās to atcerējies; viņam ar to nebija nekā kopīga. Arrens pat nevēlējās laisties miegā, lai nepiedzīvotu to vēlreiz sapnī un atkal Neieraudzītu tumšo stāvu, ēnu, kas turēja rokā gaismiņas pērli un čukstēja: - Nāc!

-    Valdniek, - viņš iesāka sacīt, domām strauji pārslīdot pie cita temata, - kāpēc...

—    Guli! — Zvirbuļvanags laipni, bet uzstājīgi teica.

-    Es nevaru, valdniek. Gribēju jautat, kāpēc tu neatbrīvoji pārējos vergus.

-    Es viņus atbrīvoju. Uz kuģa nepalika neviens, saķēdēts cilvēks.

-    Bet Egres vīriem ir ieroci. Ja tu būtu sakēdējis viņus...

-    Ā, ja es būtu saķēdējis viņus? Viņi bija tikai seši Ari airētāji bija važās saslēgti vergi, tāpat kā tu. Iespējams, ka Egre ar saviem vīriem tagad jau ir miruši vai varbūt pārējie viņus saķēdējuši un ved pārdot verdzībā, bet es viņus visus atstāju brīvus, lai cīnās vai vienojas savā starpā. Es neesmu vergu ķērājs.

-    Bet tu zināji, ka viņi ir ļauni cilvēki...

 Vai tāpēc arī man vajadzēja tādam kļūt? Ļaut, viņu rīcība nosaka manējo? Nē, es neuzņemšos izvēli viņu vietā un neļaušu arī viņiem noteikt manējo!

Arrens brīdi klusēja, pārdomādams dzirdēto. Pēc kāda laika mags klusi sacīja: - Vai saproti, Arren: rīcība nav akmens, ko cilvēks paceļ un met, un tad tas trāpa vai aiziet garām, un ar to viss beidzas - tā reizēm mēdz iedomāties jauni cilvēki. Līdzko šis akmens tiek pacelts zeme kļūst vieglāka, bet roka, kura to tvērusi, - smagaka. Kad tas tiek mests, tam atsaucas zvaigžņu ceļi, un,kur tas rāpa vai nokrīt, tur mainās Visums. No ikvienas ricības atkarīgs visa kopuma līdzsvars. Vēji un jūras, ūdens, zemes un gaismas spēki, viss, ko tie dara, un viss, ko dara zvēri un zaļie augi, ir vajadzīgs un pareizi darīts. Tas viss darbojas Līdzsvara robežās. No viesuļvētras un lielā vaļa niršanas līdz nokaltušas lapas kritienam un oda lidojumam it viss notiek kopējā līdzsvara robežās. Bet mums kam ir vara pār pasauli un citam pār citu, mums jāiemācās darīt to, ko lapa, valis un vējš dara, paši savas

dabas skubināti. Mums jāmācās saglabāt līdzsvaru. Būdami apveltīti ar saprātu, mēs nedrīkstam rīkoties tumsonīgi. Būdami izvēles priekšā, mēs nedrīkstam rikoties bezatbildīgi. Kas es esmu, lai atļautos sodīt vai apbalvot, rotaļāties ar cilvēku likteņiem - kaut arī spēju to darīt?

 - Bet vai tas nozīmē, - puisis vaicāja, sarauktu pieri lūkodamies zvaigznēs, - ka līdzsvars saglabājams, neko nedarot? Cilvēkam taču ir jārīkojas, kaut kas jādara - pat tad, ja viņš nezina, kādas sekas būs viņa rīcībai?

- Par to nebaiļojies. Cilvēkiem ir daudz vieglāk rīkoties nekā atturēties no rīcības. Mēs turpināsim darīt gan labu, gan ļaunu... Bet, ja pār mums visiem atkal valdītu karalis un viņš meklētu maga padomu, kā tas notika vecajos laikos, un ja šis mags būtu es, tad es viņam teiktu: valdniek, nedari neko tikai tāpēc, ka tas ir pareizi, cildināmi vai cēli; nedari neko tikai tāpēc, ka to darīt šķiet labi; dari tikai to, kas tev jādara un ko tu nevari izdarīt nekādā citādā veidā.

Maga balsī skanēja kaut kas tāds, kas lika Arrenam pagriezties un paskatīties uz viņu. Vērojot ērgļa degunu, ētaino vaigu un tumšās, kaismīgās acis, viņam likās, ka , no maga sejas atkal izstaro gaišais mirdzums. Un Arrens raudzījās viņā reizē ar mīlestību un bailēm, domādams:  "Viņš ir pārāk augstu virs manis." Tomēr, skatīdamies ilgāk, jauneklis beidzot apjauta, ka tā nav maga gaisma, saltā, majestātiskā burvju gaisma, kas, ēnas gaisinādama, apspīd katru vaibstu un laukumu vīrieša sejā, bet pavisam parasts gaišums — rīts, austošās dienas gaisma. Pasaulē bija spēks, kas varenāks par maga spēku. Un gadi nebija taupījuši Zvirbuļvanagu vairāk par jebkuru citu cilvēku. Viņa sejā bija vecuma rievas, un, gaismai austot, viņš izskatījās arvien vairāk noguris. Viņš nožāvājās...