Tā lūkodamies, brīnīdamies un prātodams, Arrens beidzot aizmiga. Bet Zvirbuļvanags sēdēja viņam blakus, vērodams rītausmu un saullēktu, kā cilvēks varētu pētīt dārgumu, kurā kaut kas nav kārtībā, - bojātu dārgakmeni vai slimu bērnu.
Pavēlu rīta cēlienā Zvirbuļvanags atsauca no buras agvēju un ļāva laivai slīdēt ar pasaules vēju, kas viegli ita dienvidu un rietumu virzienā. Tālu labajā pusē gani aizslīdēja un pazuda Vothortas dienvidu kalni; kļuvuši zilgani un mazi, tie izskafijās gluži kā miglā tīti viļņi virs īstajiem viļņiem.
Arrens pamodās. Jūra gozējās karstā, zeltainā dienvidū: bezgalīgs ūdens zem bezgalīgas gaismas. Laivas pakaļgalā, izmeties kails, sēdēja Zvirbuļvanags; viņam ja vienīgi gurnu apsējs un turbānam līdzīga galvassega no buras auduma. Viņš klusi dziedāja, ar plaukstām monotonā ritmā sizdams pa airsolu kā pa bungām. Dziesma, kuru viņš dziedāja, nebija ne burvības daļa, ne varoņu
No ūdens virsmas palēcās zivs un aizlidoja vairākus jardus pa gaisu; stīvās, mirdzošās spuras atgādināja spāres spārnus.
- Mēs atrodamies Dienvidu Robežjoslā, — pabeidzis dziesmu, Zvirbuļvanags teica. - Dīvaina pasaules daļa, kurā, kā stāsta, zivis lido un delfīni dzied. Bet peldei
ūdens šeit ir labs, un man ar haizivīm ir sava vienošanās.
Noskalo vergu ķērāju pieskārienus!
Pirmajā brīdī Arrenam sāpēja visas malas un negribējās pat kustēties. Turklāt viņš nebija prasmīgs peldētājs jo Enladas jūras ir sāļi rūgtas un tajās drīzāk iznāk nevis pelde, bet cīņa, kas ātri laupa spēkus. Zilā jūra ienirstot šķita auksta, pēc tam - brīnišķīga. Smeldze muskuļos pagaisa. Arrens šļakstījās blakus "Tālredzei" kā jauns jūras čūskulēns. Šļakatas šļācās gaisā kā strūklakas. Zvirbuļvanags viņam piebiedrojās, peldēdams rāmākiem noteiktākiem vēzieniem. "Tālredze" gaidīja viņus pakļāvīga un gādīga, baltajiem spārniem vizot virs spužā ūdens. No jūras gaisā palēcās zivs; Arrens mēģināja noķert, bet tā ienira, izlēca vēlreiz, apmeta gaisā loku ielidoja atpakaļ jūrā, tagad sekodama viņam.
Zeltains un lokans, puisis draiskojās un gozējās ūdenī un gaismā, līdz saule pieskārās jūras malai. Tumšs kalsns netālu peldēja Zvirbuļvanags ar pusmūža sīkstumu skopajās kustībās; izpeldējies viņš pievērsās laivai, uzmanīja tās virzienu, no buras auduma izveidoja sauljumu un ar bezkaislīgu maigumu vēroja peldošo zēnu un lidojošās zivis.
- Kurp mēs braucam?—Arrens vēlā mijkrēslī vaicāja, pamatīgi paēdis sālītu gaļu un cietu maizi un atkal juzdamies miegains.
- Uz Lorbaneriju, - Zvirbuļvanags atbildēja, klusais vārds bija pēdējais, ko Arrens tovakar dzirdēja pirms viņu ieskāva vakara sapņi. Viņš sapņoja, ka staigā pa mīkstu, bāli krāsainu audumu kaudzēm, sārtiem, zeltainiem un debesziliem diegiem un dzīpariem, juzdams muļķīgu prieku, un kāds viņam teica: - Šie ir Lorbanerijas zīda lauki, kuros nekad nekļūst tumšs. - Bet vēlāk, beigās, kad pavasara debesīs spīgoja rudens zvaigznes.
Viņš sapņoja, ka atrodas pussagruvušā mājā. Tur bija sauss. Visas malas bija putekļu pilnas un aizaustas ar driskainiem, pieputējušiem zirnekļu tīkliem. Arrena kājas sapinās tīmekļos, un tie stiepās viņam pār muti un nāsīm, smacēdami elpu. Un pats briesmīgākais bija tas, ka viņš zināja: augstā, pussagruvusī istaba ir zāle, kurā viņš reiz ēda brokastis kopā ar maģistriem Roukas Lielajā namā.
Viņš pamodās izmisis, sirdij strauji dauzoties, un viņa rajas bija krampjaini piespiestas airsolam. Arrens uzslējās sēdus, cenzdamies nokratīt ļauno sapni. Austrumos vēl nebija gaismas, bet tumsa lēnām bālēja. Masts krakstēja; bura, kuru joprojām bija nostiepis ziemeļaustrumu vējš, blāvi mirgoja augstu virs viņa galvas. Laivas pakaļgalā ciešā miegā gulēja ceļabiedrs. Arrens apgūlās vēlreiz un ļāvās snaudai, līdz viņu atmodināja dzidra dienasgaisma.
Šodien jūra likās zilāka un rāmāka, nekā Arrens jebkad būtu spējis to iztēloties, un ūdens bija tik tīkams un dzidrs, ka pelde tajā šķita kā slīdējums vai lidojums gaisā - dīvaina kā sapnis.
Pusdienlaikā viņš jautāja: - Vai burvji piešķir lielu nozīmi sapņiem?
Zvirbuļvanags makšķerēja. Viņš uzmanīgi vēroja auklu. Pēc laba brīža viņš vaicāja: - Kāpēc tu tā jautā?
- Man gribējās zināt, vai tajos ir kaut kas no patiesības.
- Protams.
- Vai tie pareģo patiesību?
Bet magam bija piekodusies zivs, un pēc desmit minūtēm, kad viņš bija izvilcis gaidāmās pusdienas - lielisku sudrabzilu jūras asari - jautājums bija aizmirsts.
Pēcpusdienā, kad viņi laiski gulēja zem nojumes, kas sniedza patvērumu no valdonīgās saules, Arrens jautāja: Ko mēs meklēsim Lorbanerijā?
-To, ko jau meklējam, - Zvirbuļvanags atbildēja.
- Pie mums Enladā ir pazīstams stāsts par kādu zēnu, - pēc brīža sacīja Arrens, - kura skolotājs bija akmens.
- Ak tā? Un ko tas viņam iemācīja?
- Neuzdot jautājumus.
