Vistalakais krasts полностью

Zvirbuļvanags iesprauslājās, itin kā apspiezdams smieklus, tad piecēlās sēdus. - Nu labi! - viņš teica

- Man gan labāk patīk runāt tad, kad es zinu, par ko runāju. Kāpēc Horttaunā, Narveduenā un varbūt visās robežjoslas salās vairs nav nekādas maģijas? Tas ir tas,ko mēs vēlamies uzzināt, vai ne?

-    Jā.    

-    Vai tu zini veco teicienu: Robežjoslās likumi mainās? Reizēm to lieto jūrnieki, bet tas ir teiciens no burvji vidus, un tas nozīmē, ka burvju māksla pati ir atkarīga no izpildījuma vietas. Īstena burvība Roukā var būt tukši vārdi Ifišā. Radīšanas valodu neatceras visur vienādi; te zina vienu vārdu, tur citu. Un burvību veikšana pati ir cieši savīta ar zemi un ūdeni, vējiem un gaismu tajā vietā, kur tā tiek īstenota. Reiz es aizbraucu tālu uz austrumiem- tik tālu, ka nedz vējš, nedz ūdens vairs neklausīji manai pavēlei, jo tie nezināja savus īstos vārdus; kat gan drīzāk laikam es pats biju tas, kurš nezināja to, kas jāzina.

Pasaule ir ļoti plaša, un Atklātā jūra sniedzas aiz visam zināšanu robežām; aiz pasaules malas ir daudzas pasauIes. Šaubos, vai kāds vārds, ko var izrunāt, spētu vienmēr un visur, pāri šiem Visuma bezdibeņiem un cauri ilgam laika posmam, nest savu īsto nozīmi un savu spēku vien tas nebūtu Pirmais Vārds, kuru izrunāja Segojs,visu radīdams, vai arī Pēdējais Vārds, kurš vēl nav izrunāts un netiks izrunāts, iekams viss radītais nebūs gājis bojā... Tāpēc pat mūsu mazajā Jūrzemes pasaulē, nelielajās

salās, kuras mes pazīstam, ir atšķirības, noslēpumi un pārmaiņas. Un vieta, kura pazīstama vismazāk un kurā ir visvairāk noslēpumu, ir Dienvidu Robežjosla. Turieniešu vidū reti parādījušies Iekšzemju burvji. Tur burvjus nemīl, jo viņiem - tā vismaz tiek uzskatīts - ir pašiem savi maģijas veidi. Tacu stāsti par tiem ir tikai neskaidras baumas, un iespējams, ka maģijas māksla tur nekad nav īsti bijusi pazīstama vai pilnībā saprasta. Ja tā, tad kāds, kurš apņemtos to iznīcināt, viegli to varētu izdarīt - tādu maģiju ir krietni vieglāk novājināt nekā mūsu Iekšzemju burvju mākslu. Un tādā gadījumā mēs varētu uzzināt kādus stāstus par maģijas iznīkšanu dienvidu zemēs.

Jo tā gultne, kurā mūsu darbiem ir spēks un dziļums, ir disciplīna; tur, kur nav virziena, cilvēku rīcība kļūst sekla, klejo apkārt un izgaist tukšumā. Tāpēc tā resnā dieviete ar spogulīšu galvasrotu ir zaudējusi savu mākslu tagad domā, ka viņai nekad tās nav bijis. Tāpēc Zaķis košļā heiziju un iedomājas, ka ir aizgājis tālāk nekā jā vislielākie magi, kaut gan viņš tik tikko pagūst ieiet sapņu laukos, kad ir jau apmaldījies... Bet kurp viņš iedomājas ļaujam? Ko viņš meklē? Kas ir tas, kas aprijis viņa burvja  Spējas? Horttaunas piedzīvojumu mums laikam pietiek, to,tāpēc dosimies tālāk uz dienvidiem, uz Lorbaneriju, lai atskatītos, ko burvji dara tur, - lai atklātu, kas ir tas, kas mums jāatklāj... Vai tāda atbilde tevi apmierina? 

 - Jā. bet...

Nu tad lai akmens brīdi klusē! - mags teica. Un viņš apsēdās blakus mastam dzeltenīgajā, mirgojošajā nojumes ēnā un, kamēr laiva pēcpusdienas saulē viegli

slīdēja dienvidu virzienā, pievērsa skatienu jūras rietumu pamalei. Viņš sēdēja, izslējies taisni, un klusēja. Ritēja stundas; Arrens pāris reižu izpeldējās, klusi ieslīdēdams ūdenī no laivas pakaļgala, jo viņam negribējās šķērsot

tumsā skatiena līniju; šis skatiens, raudzīdamie pār jūru uz rietumiem, šķita redzam krietni tālāk par spožamiem apvāršņa svītru, zilo gaisu un gaismas robežām.

 Beidzot Zvirbuļvanags pārtrauca klusumu un ierunājās, tomēr ar vārdiem bija skops. Arrena audzināšana bija iemācījusi viņam ātri nojaust cilvēka garastāvokli aiz pieklājības vai atturības maskas, un viņš zināja ka ceļabiedram ir smaga sirds. Viņš neko vairs nejautajā tikai vakarā ievaicājās: - Ja es dziedāšu, vai tas traucēs tavas domas?

Zvirbuļvanags piespiezdamies mēģināja pajokot -Tas atkarīgs no dziedāšanas.

Arrens apsēdās, atbalstīdams muguru pret mastu sāka dziedāt. Viņa balss vairs nebija augsta un maiga kā pirms gadiem, kad ar viņu bija strādājis mūzikas skolotājs Berilas zālē, spēlēdams akordus uz savas lielās arfas; tagad augstie toņi izklausījās piesmakuši, bet zemie bija ieguvuši tumši dzidru skanīgumu. Viņš dziedāja Raudu dziesmu Baltajam burvim - dziesmu, ko sacerēja Elfarrana, kad bija uzzinājusi par Morreda nāvi un gaidīja savējo. Šo dziesmu nemēdz dziedāt bieži un vieglā noskaņojumā. Zvirbuļvanags klausījās jaunekligajā balsī, kas spēcīga, droša un skumja skanēja starp sarkanajām debesīm un jūru, un acis viņam aizmigloja asaras.

Nodziedājis šo dziesmu, Arrens kādu laiku klusēja, pēc tam klusi uzsāka vieglākas, priecīgākus melodijas kliedēdams bezvēja, jūras šūpu un dziestošās gaismas vienmuļību, līdz iestājās tumsa.