Kad viņš beidza
- Paskaties! Bāka! - Pēc briža viņš piebilda: - Vai tā varētu būt zvaigzne?
Zvirbuļvanags brīdi raudzījās uz to un beidzot teica:
- Man šķiet, ka tai jābūt Gorbadonas zvaigznei. To iespējams redzēt tikai Dienvidu Robežjoslā.
Viņi raudzījās, kā zvaigzne izgaismo nemierīgo jūras pamali un turpina noteikti un nemainīgi mirdzēt,
- Tu dziedāji Elfarranas dziesmu, - sacīja ZvirbuļVanags, - dziedāji tā, it kā saprastu viņas bēdas un liktu saprast tās arī man... No visiem Jūrzemes stāstiem šis mani vienmēr ir aizkustinājis visdziļāk. Morreda lielā drosme, kas stajas pretī izmisumam, un Serriads, kurš dzimis ārpus izmisuma, žēlsirdīgais karalis. Un viņa, Elfarrana. Kad es izdarīju vislielāko ļaunumu, kāds ir uz manas sirdsapziņas, man šķita, ka es tiecos redzēt viņas
skaistumu, un es viņu redzēju - vienu īsu brīdi es redzēju
Elfarranu.
Arrena mugurai pārskrēja saltas tirpas. Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu un klusēdams raudzījās uz krāšņo, baiso, topāza dzelteno zvaigzni.
- Kurš no varoņiem ir tavējais? - mags vaicāja, un Arrens, mazliet vilcinādamies, atbildēja: - Errets-Akbe.
- Vai tāpēc, ka viņš bija pats izcilākais no visiem?
- Tāpēc, ka viņš būtu varējis valdīt pār visu Jūrzemi, bet nolēma to nedarīt, devās projām viens un gāja bojā viens, cīnīdamies ar pūķi Ormu Selidoras krastā.
Brīdi viņi sēdēja klusēdami, un katrs nodevās avām domām, tad Arrens vaicāja, joprojām vērodams dzelteno Gobardonu: - Tātad tā ir taisnība, ka mirušos ar nmaģijas spēku var atsaukt dzīvē un likt tiem runāt ar dzīvajiem?
- Ar izsaukšanas burvību var. Tas ir mūsu spēkos. Tacu tas tiek darīts reti, un es šaubos, vai tas jebkad ir gudri darīts. Šai ziņā maģistra Saucēja domas saskan ar manējām; viņš nelieto un nemāca Palnas zinības, kas bā šādas burvju mākslas. Vislielākās no tām pirms tukstošgadiem veica kāds burvis, kuru sauca par Palnas Pelēko magu. Viņš izsauca varoņu un magu garus, pat ErretuAkbi, lai tie Palnas valdniekiem dotu padomu, kā karot un pārvaldīt valsti. Taču mirušo padoms dzīvajiem neder. Pār Palnu nāca ļauni laiki, un Pelēkais mags tika padzīts; viņš nomira, neatstādams vārdu.
- Tātad tas ir kaut kas ļauns?
- Es to drīzāk sauktu par pārpratumu. Dzīves pārpratumu. Nāve un dzīve ir viens un tas pats - tāpat kā manas plaukstas divas puses, delna un virspuse. Un tomēr delna un plaukstas virspuse nav viens un tas pats... Tās nevar ne šķirt, ne sajaukt kopā.
- Tātad šodien šīs burvības neviens vairs nelieto-
- Es esmu pazinis tikai vienu cilvēku, kurš tās lietoj pēc savas patikas, nerēķinādamies ar risku. Jo tās ir riskantākas un bīstamākas par jebkuru citu maģiju. Es teicu, ka nāve un dzīve ir kā manas plaukstas divas puses patiesībā mēs neviens nezinām, kas ir dzīve un nāve. īstenot varu pār to, ko nesaproti, nav gudri, un šādai rīcībai nav paredzamas labas beigas.
- Kas bija tas cilvēks, kurš lietoja šīs burvības Arrens jautāja. Viņam agrāk nebija gadījies, ka Zvirbuļvanags tik labprāt atbildētu uz jautājumiem, būdams šai
rāmajā, domīgajā noskaņojuma; saruna abos viesa mieru, kaut arī temats bija tumšs un drūms.
- Viņš dzīvoja Havnorā. Viņu uzskatīja par parastu zintnieku, bet pēc sava pirmatnējā spēka viņš bija izcils mags. Viņš pelnīja naudu ar to, ka ikvienam, kas maksāja,
rādīja tādus mirušo garus, kādus tas vēlējās: mirušu sievu,
vīru vai bērnu; viņš piepildīja savu māju ar senu gadsimtu nemierīgajām ēnām — karaļu laika skaisto sieviešu gariem. Es redzēju, kā viņš izsauc no Sausās zemes manu veco valdnieku, kurš bija arhimags manās jaunības dienās, - Nemmerlu un dara to tīrā joka pēc, lai izklaidētu dīkdieņus. Un šī izcilā dvēsele ieradās pēc viņa sauciena tā kā padevīgs suns pēc svilpiena. Es saniknojos — toreiz es vēl nebiju arhimags — un metu viņam izaicinājumu, teikdams: "Tu piespied mirušos ierasties savās mājās; vai nāksi kopā ar mani uz viņu mājām?" Un es piespiedu viņu doties man līdzi uz Sauso zemi, kaut gan viņš cīnījās man pretī ar visu savu vareno gribu, pārvērta savu izskatu un skaļi raudāja, kad nekas cits nelīdzēja.
- Tātad tu viņu nogalināji? — Arrens kā apburts nočukstēja.
