- Nē! Es piespiedu viņu nākt man līdzi uz Sauso zemi un kopā ar mani atgriezties no tās. Viņam bija bail. Viņš, Ikkurš tik vieglu roku izsauca pie sevis mirušos, baidījās no nāves - no savas nāves - vairāk nekā jebkurš cilvēks, ko es pazīstu. Pie akmens sienas... Bet tagad es stāstu tev vairāk, nekā māceklim pienākas zināt. Un tu neesi pat māceklis. - Aso acu skatiens cauri puskrēslai bridi raudzījās Arrenā, mulsinādams jaunekli. - Bet tas nekas, - arhimags noteica. - Tātad noteiktā vietā uz robežjoslas ir akmens siena. Tai pāri iet gars pēc nāves, un tai
pāri un atpakaļ var aiziet arī dzīvais, ja viņš ir mags... Pie akmens sienas, dzīvo pusē, šis vīrietis pietupās un centās pārspēt manu gribu, taču nevarēja. Viņš ķērās pie akmeņiem, lamājās un brēca. Nekad neesmu redzējis tādas bailes; tas bija tik šķebīgi, ka arī mani sāka šķebināt. Man tobrīd vajadzēja saprast, ka es nerīkojos labi. Mani bija pārņēmušas dusmas un iedomība. Jo viņš bija stiprs un es alku pierādīt, ka esmu stiprāks.
- Un ko viņš darīja pēc tam - kad jūs atgriezāties?
- Zemojās un zvērēja nekad vairs neizmantot Palnas zinības, skūpstīja manu roku un, ja uzdrīkstētos, būtu mani nogalinājis. Viņš aizbrauca no Havnoras uz rietumiem, varbūt uz Palnu; pēc ilgāka laika es dzirdēju, ka viņi esot miris. Tolaik, kad es viņu pazinu, viņa mati jau biji balti, kaut arī rokas spēcīgas un spars kā cīkstonim. Kāpēc es vispār sāku runāt par viņu? Nevaru atcerēties pat viņa vārdu.
- Vina īsto vārdu?
- Nē! To es atceros... - Arhimags apklusa un palika nekustīgi sēžam triju sirdspukstu ilgumā.
- Havnorā viņu sauca par Skalu, - viņš piesardzīgi teica, un viņa balss šķita mainījusies. Bija pārāk satumsis, lai Arrens saskatītu maga sejas izteiksmi. Puisis redzēja ka viņš pagriežas un palūkojas uz dzelteno zvaigzni, tā tagad bija pacēlusies augstāk virs viļņiem un meta uz viņiem lauzītu zelta stīgu, tievu kā tīmekļa pavediens. Pēc ilgas klusēšanas Zvirbuļvanags teica: - Redzi, ne tikai sapnī gadās, ka, sastapdami sen aizmirsto, mēs sastopam to, kas vēl būs, un runājam to, kas šķiet nesakarīgas blēņas, tāpēc ka vairāmies saprast to nozīmi.
Aiz desmit jūdzēm saules apspīdēta ūdens Lorbanerija izskatījās zaļa, zaļa kā spilgtās sūnas strūklakas malā. Laivai piebraucot tuvāk, skatiens sāka izšķirt lapas, koku stumbrus, ēnas, ceļus, mājas, cilvēku sejas un ietērpus -visu to, kas veido apdzīvotu salu. Un tomēr visam pāri joprojām valdīja zaļums, jo katrs zemes akrs, ko neaizņēma māja vai gājēji, bija atdots zemajiem hurbas kokiem ar apaļajām lapotnēm; no to lapām barojas sīkie kāpuri, rikas vērpj zīda pavedienus, un Lorbanerijas vīrieši, sienu vietes un bērni tos pārvērš diegos un audumos. Mijkrēslī šeit lidinās veseli bari mazo, pelēko sikspārņu, kuriem šie kāpuri ir dienišķais uzturs. Sikspārņi apēd ļoti daudz kāpuru, tomēr zīda audēji to piecieš un necenšas lidotājus iznīcināt, jo tic, ka pelēkā sikspārņa nogalināšana ir ļoti ļauna zīme. Viņi uzskata: ja jau cilvēki pārtiek no kāpuriem, tad arī mazajiem sikspārņiem ir tādas pašas tiesības.
Ēkas šai salā bija diezgan dīvainas - ar maziem, neregulāri izvietotiem lodziņiem un hurbas zariņu jumtiem; to sienas klāja zaļa apsūnojuma kārta. Kādreiz Lorbanerija pārējo Robežsalu vidū bija lepojusies ar pārticību, un par to joprojām liecināja glīti krāsotās un labi iekārtotās mājas, lielie vērpjamie ratiņi un stelles namos un nojumēs un nelielās Sosaras ostas akmens moli, pie kuriem būtu varējušas piestāt vairākas tirdzniecības
- Zintnieki? - pārjautāja Sosaras ciemata mērs, neliela auguma vīrietis ar tikpat cietu un brūnu seju kā baso kkāju pēdas. - Lorbanerijā nekādu zintnieku nav. Un nekad nav bijuši.
- Kas to būtu domājis? - Zvirbuļvanags ar apbrīnu teica. Viņš sēdēja kopā ar astoņiem vai deviņiem ciemi vīriem, malkodams hurbas ogu vīnu, pliekanu un sūru dzērienu. Viņš bija tiem pastāstījis, ka ieradies Dienvidu Robežjoslā, meklēdams zilakmeni, taču nebija pārvērtis ne savu, ne Arrena ārieni; tikai zobenu Arrens, kā parasti bija atstājis laivā, un, ja Zvirbuļvanagam klāt bija zizlis tad to neviens nevarēja redzēt. Sākumā ciematnieti izturējušies drūmi un naidīgi un jebkurā brīdī atkal varēja kļūt tādi, taču pagaidām Zvirbuļvanaga atjautība un ietekmes spēks bija panākuši itin kā iecietīgu samienāšanos. - Tad nu gan jums te ir apbrīnojami dārznieki- viņš teica. - Ko viņi iesāk pret vēlajām salnām?
Neko, atbildēja kads kalsns vīrietis ciematinieku rindas galā. Visi tie sēdēja rindā zem zaru jumta pārkares atspieduši muguru pret viesnīcas sienu. Gar vinu bassjām kājām zemi kapāja lielas, siltas aprīļa lietus lāses.
