-    Nelaime ir lietus, nevis salna, - sacīja mērs. " izposta kāpuriem apvalkus. Lietu neviens cilvēks nevar apturēt. Tas nekad nav noticis. - Pret burvju un burvju valodām viņš izturējās kareivīgi; dažos citos šis te šķiet, izraisīja skumīgas pārdomas. - Agrāk šai gadalaikā lietus nekad nelija, - viens no viņiem teica. - Vismaz  ne, kad vecais vēl bija dzīvs.

 _ Kas? Vecais Mildi? Nu, bet viņš nav dzīvs. Viņš ir miris - mērs atbildēja.

 _ Viņu te sauca par Dārznieku, — kalsnais vīrietis sabija. - Jā... Par Dārznieku, -piebilda cits. -Tikpat pelēks  kā lietus, iestājās klusums.

 Arrens sēdēja turpat pie vaļējā loga viesnīcas vieniā istabā. Viņš bija atradis pie sienas pakārtu vecu lautu- lautu ar garu grifu un trim stīgām, kādu mēdz spēlēt Zīda salā, - un strinkšķinādams centās izvilināt no tās melodiju, tikpat klusu kā lietus čaboņa jumtā.

 - Horttaunas tirgos es redzēju audumus, ko viņi dēvēja par Lorbanerijas zīdu, - Zvirbuļvanags teica. - Daļa no Veciem patiešām bija zīds. Bet Lorbanerijas zīda gan tur niebija.

 - Sie bijuši slikti gadi, — sacīja kalsnais vīrietis. - Veseli četri... nē, nu jau pieci gadi.

- Pieci gadi kopš Ražas svētkiem, - kāds večuks apmierināts piemetināja, savādi valstīdams mutē skaņas, - kopš tā vakara, kad nomira vecais Mildi... Jā, nomira gan, kaut

 gan bija labu tiesu jaunāks par mani. Nomira taisni Ražas svētku vakarā.

-Trūkums paceļ cenas, - teica mērs. - Par vienu baķi pussmalka, zila zīda mēs šodien saņemam tikpat, cik agrāk par trim baķiem.

-    Ja vispār saņemam. Kur ir kuģi? Un tas zilums nav īsts, - iebilda kalsnais vīrietis, un sekoja pusstundu ilgs strīds par lielajās darbnīcās izmantoto krāsu kvalitāti.

-    Kas gatavo krāsas? - Zvirbuļvanags jautāja, un atkal  sākās strīdīgi pārspriedumi. Tajos noskaidrojās, ka visu krāsošanas norisi pārraudzījusi kāda ģimene, kas patiesībā dēvējusi sevi par burvjiem; bet, ja viņi tiešām kādreiz bijuši burvji, tad zaudējuši savas spējas, un, kā drūmi piemetināja kalsnais vīrietis, neviens tās vairs neesot atradis. Visi, izņemot mēru, bija vienis prātis, ka Lorbanerijas slavenie zilie toņi un nepārspējamā tumšā krāsa, "pūķa uguns", ko senos laikos Havnorā valkājušas karalienes, tagad vairs neesot tādi kā agrāk. Kaut kas tajos esot zudis. Vainīgi vai nu nelaikā uznākušie lieti  zemes krāsvielas, vai attīrītāji, - Vai arī to cilvēku aci kas neatšķir īstu debess zilumu no zilām dūņām, -teica kalsnais un pameta niknu skatienu uz mēru. Mērs nepūlējās atbildēt uz šo izaicinājumu, un atkal iestājās klusums.

Pliekanais vīns, šķiet, viņus tikai saērcināja vēl vairāk, un visu sejas izskatījās drūmas. Tagad vienīgās skaņas bija nemitīgā lietus šalkoņa neskaitāmajās ielejas dara lapotnēs, jūras čuksti ieliņas galā un lautas sanošā melodija mājas iekšienē pie loga.

-    Vai tas tavs meitenīgais jauneklis prot dziedāt?-apvaicājās mērs.

-    Jā, dziedāt viņš prot. Arren! Padziedi mums kau ko,zēn!

-    Es nespēju piedabūt šo lautu atkāpties no minora toņiem, - Arrens aiz loga smaidīdams teica. — Tā grib raudāt. Ko jūs vēlaties dzirdēt, godātie saimnieki?

-    Kaut ko jaunu, - atrūca mērs.

Lauta klusi ies trinkšķējās; jauneklis jau bija paguvi to iepazīt. - Varbūt šī dziesma te būs jauna, - viņš teica Tad puisis sāka dziedāt.

Pie Soleas baltajiem līčiem

un sarkano koku zemajiem zariem,

kas skumji liec ziedu ķekarus lejup

pār viņas nokārto galvu

bēdās pēc zaudētā mīļā,

pie sarkanajiem un baltajiem zariem

un mūžam nerimstošajām bēdām

    es zvēru tev, Serriad,

   manas mātes un Morreda dēlam,

ka pieminēšu šo pārestību    mūžīgi mūžam.

Visi klusēja;drūmās  sejas un prasmīgās, cieti sastrādātās rokas un sīkstie stāvi bija pilnīgi nekustīgi. Klusēdami viņi sēdēja siltajā, lietainajā dienvidu mijkrēslī un klausījās dziesmā, kas skanēja kā sāpīgs, ilgu pilns pelēkā gulbja kliedziens Ea aukstajās jūrās. Klusums turpinājās vēl labu brīdi pec tam, kad dziesma bija galā.

-    Kāda dīvaina meldija, - viens no vīriem neizpratnē  novilka.

Cits ciematmeks, juzdamies pilnīgi pārliecināts, ka Lorbanerijas sala ir visa laika un telpas neapstrīdamais centrs, izmeta: - Svešzemju dziesmas vienmēr ir dīvainas  un drūmas,

-    Padziediet kaut ko no savējām! — Zvirbuļvanags ierosināja. - Man arī labprāt patiktos dzirdēt kaut ko jautru. Tas puisis vienmēr dzied tikai par mirušiem senlaiku varoņiem.

-    To var, - atsaucās iepriekšejais runātājs un nokremšļojies sāka dziedāt par vīna mucu, prieka mucu,līksmes kausu dzersim sausu! Bet neviens piedziedājumam nepievienojās, un arī viņam "līksmes kauss" izskanēja itin gurdeni.

Перейти на страницу:

Поиск

Книга жанров

Похожие книги