- Nekāda prātīgā dziedāšana vairs nesanāk, — viņš dusmīgi teica. - Tur vainīgi jaunie: vienmēr visu grib darīt pēc jaunām modēm un nemācās vecās dziesmas.
- Ne jau tur tā vaina, — iebilda kalsnais. — Nekas prātīgs nesanāk ari citur. Nekas vairs neiet tā, kā vajag.
- Jā, jā, jā, - novilka visvecākais vīrs, veiksme šai salai pagriezusi muguru. Tur ir tā nelaime. Veiksme pagriezusi muguru.
Pēc tam sarunas vairs neraisījās. Ciematnieki diviem vai trim pamazām izklīda, līdz palika tikai Zvirbuļvanags ārpusē pie loga un Arrens, kurš sēdēja iekšpusē. Un tad beidzot Zvirbuļvanags iesmējās. Taču tie nebija priecīgi smiekli.
Viesnīcnieka biklā sieva ienākusi saklāja uz grīdas guļvietas un izgāja ārā, un abi ceļotāji likās gulēt. Bet istabas augstās spāres bija neskaitāmu sikspārņu mājvieta. Visu nakti sikspārņi, smalki čirpstēdami, lidinājās iekšā un ārā pa nestikloto logu. Tikai rītausmā tie visi atgriezās pajumtē un pierima, karādamies pie sijas ar galvu uz leju kā mazi, rūpīgi savīstīti, pelēki sainīši.
Varbūt nemierīgo sikspārņu dēļ Arrena miegs tonakt nebija ciešs. Tik daudzas naktis bija pavadītas jūrā, ka! ķermenim nekustīgā zeme šķita neierasta, un laižoties miegā, atgriezās sajūta, ka viņš šūpojas, šūpojas... un tād pamats zem viņa piepeši pazuda, un viņš, spēji satrūkdamies, pamodās. Kad beidzot izdevās aizmigt, Arrens sapņoja, ka saķēdēts atrodas vergu kuģa kravas tilpnē blakus bija citi važās saslēgti cilvēki, bet tie visi bija miruši. No šī sapņa viņš vairākkārt pamodās, cenzdamies tikt no tā projām, tomēr aizmiegot ikreiz atkal atgriezās tajā. Beidzot viņam likās, ka viņš uz kuģa ir viens pats tomēr saķēdēts tā, ka nespēj pakustēties. Tad pie auss sāka runāt klusa, dīvaina balss: - Atraisi važas! - tā teica.
- Atraisi važas! - Tad viņš mēģināja pakustēties un tie pakustējās; viņš piecēlās kājās. Visapkārt pletās plašs tīrelis zem smagi pelēkām debesīm
un piesātinātajā gaisā jautās šausmas - milzīgas, neaptveramas šausmas. Šī vieta bija baiļu pārpilna, tā bija pašas bailes; viņš atradās tajā un neredzēja nevienas takas. Vajadzēja atrast ceļu, bet ceļa nebija, un viņš bija sīks kā bērēns, kā skudra, un vieta bija milzīga un bezgalīga. Viņš
Tagad, nomodā, bailes bija viņā pašā un viņš vairs Neatradās baiļu vidū; tomēr tās šķita tikpat milzīgas un bezgalīgas. Istabas melnā tumsa smacēja, un viņš lūkojās lāvajā loga četrstūri, gribēdams ieraudzīt zvaigznes, bet, kaut gan lietus bija mitējies, zvaigžņu nebija. Arrens gulēja nomodā un juta bailes; sikspārņi nedzirdamiem plēvspārnu vēzieniem lidoja iekšā un ārā. Brīžiem viņš kaut kur uz pašas dzirdamības robežas uztvēra to sīkās balsis. Rīts atausa skaidrs, un viņi agri bija kājās. Zvirbulvanags nopietni taujāja pēc zilakmens. Kaut gan neviens šajā ciematā nezināja, kas ir zilakmens, visiem par to bija kāds iedomāts priekšstats, un tie izraisīja strīdus; mags klausījās tajos, īstenībā modri ieklausīdamies nevis runās par zilakmeni, bet pavisam citādās ziņās. Beidzot viņi ar Arrenu devās pa ceļu, ko norādīja mērs, - uz raktuvēm kurās no zemes ieguva zilo krāsvielu. Taču pusceļā Zvirbuļvanags nogriezās sānis.
- Šai jābūt īstajai mājai, - viņš teica. - Cilvēki stāstīja, krāsotāju un izbijušo burvju ģimene dzīvojot kaut kur ceļa tuvumā.
- Vai ir kada jēga runāt ar viņiem? - Arrens jautāja, itin labi atcerēdamies Zaķi.
- Kaut kur ir visu neveiksmju centrs, - mags skarbi
Viņi vēl nebija aizgājuši līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā. Pa tām izmetās sirma sieviete, nikni raudzīdami viņos apsarkušām acīm un kliegdama: - Prom, nolādētie zagļi, vazaņķi, salašņas, meļi, nožēlojamie stulbeņi! pazūdiet, uz vietas pazūdiet! Lai pār jums mūžīgs lāsts!
Zvirbuļvanags apstājās, izskatīdamies mazliet pasteigts, un ātri pacēla roku savādā žestā. Viņš izteica vienu vārdu: - Garām!
To redzēdama, sieviete pārstāja kliegt. Viņa nesaprašanā blenza uz svešinieku.
- Kāpēc tu tā darīji?
- Lai novērstu tavu lāstu.
Sieviete lūkojās viņā vēl kādu brīdi, tad aizsmakušā balsī noprasīja: - Svešzemnieki?
- No ziemeļiem.
Viņa panācās uz priekšu. Pirmajā brīdī Arrenam gribējies smieties par šo veceni, kas stāv uz sliekšņa bļaustās, bet tagad, redzēdams viņu tuvumā, puisis izjuta vienīgi kaunu. Sieviete bija netīra un skrandaina,viņas elpa smirdēja un acīs jautās dziļas sāpes.
