- Manam lāstam nav spēka, - viņa teica, - nav spēka. - Viņa atkārtoja Zvirbuļvanaga kustību. - Vai tur nokurienes tu nāc, tā joprojām dara?
Mags pamāja ar galvu. Ciešu skatienu viņš raudzījās sievietē, un viņa nenolaida acis. Drīz sievietes seja atdzīvojās, vaibsti sakustējās, un viņa jautāja: - Kur ir nūja?
- Šeit es to nerādu, māsa.
_ Pareizi dari. Tā tevi nošķirtu no dzīves. Tapat kā mans spēks: tas mani nošķīra no dzīves. Tāpēc es to zaudēju. Zaudēju visu, ko pratu un zināju, visus vārdus un nosaukumus. Tieviem tīmekļu pavedieniem tie iztecēja pa manām acīm un muti. Pasaulē radies caurums, un pa to aizplūst gaisma. Un vārdi aiziet gaismai līdzi. Vai tu to nezināji? Mans dēls cauru dienu sēž, lūkodamies tumsā, lūkodamies pēc pasaules cauruma. Viņš saka: ja būtu akls, : tad redzētu labāk. Viņš ir zaudējis savu krāsotāja prasmi.
Mēs bijām Lorbanerijas krāsotāji. Skaties! - Viņa pali vēcināja kalsnās, muskuļotās rokas, ko līdz pat pleciem klāja bālas, svītrainas nenomazgājamu krāsvielu pēdas. -Ādu vairs nevar noberzt, - viņa teica, — bet prāts izskatījās tīrs. Tajā krāsas neturas. Kas tu tāds esi?
Zvirbuļvanags neatbildēja. Viņš atkal cieši skatījās sievietei acīs, un Arrens, stāvēdams soli attālāk, bažīgi vēroja notiekošo.
Piepeši sieviete nodrebēja un čukstus teica: — Es tevi pazīstu...
- Jā. Savs savu pazīst, māsa.
Bija dīvaini noskatīties, kā viņa šausmās atraujas tālāk no maga, itin kā gribēdama bēgt, un reizē tiecas viņam pretī, itin kā gribētu krist pie viņa kājām.
Zvirbuļvanags saņēma sievietes roku un saturēja viņu.
- Vai tu gribētu dabūt atpakaļ savu spēku savas prasmes un vārdus? Es to varu tev atdot.
-Tu esi Varenais, - viņa čukstēja. - Tu esi Ēnu karalis, Tumšās vietas valdnieks...
— Neesmu. Es neesmu karalis. Es esmu cilvēks, mirstīgais, tavs brālis un līdzinieks.
_ Bet vai tu nemirsi?
- Miršu.
- Bet tu atgriezīsies un dzīvosi mūžīgi.
- Nedzīvošu. Mūžīgi nedzīvos neviens.
-Tad tu neesi... tu neesi Varenais no tumsas -sacīja, saraukusi pieri un lūkodamās viņā mazliet šķībi, viņas bailes vairs nešķita tik lielas. - Bet Varenais tomēr esi. Vai tādu ir divi? Kā tevi sauc?
Zvirbuļvanaga bargā seja uz mirkli atmaiga, -To tev nevaru atklāt, - viņš laipni atbildēja.
- Es tev pastāstīšu noslēpumu, - sieviete teica. Tad viņa stāvēja staltāk un lūkojās magam sejā, un viņas balss un stājā jautās kaut kas no agrākās cieņas. - Es negribu dzīvot, dzīvot un dzīvot mūžīgi. Es labāk gribētu atgūt lietu vārdus. Bet tie visi ir pazuduši. Vārdiem vairs nav nozīmes. Tie vairs nav noslēpumi. Vai gribi zināt man vārdu? — Sievietes acīs iemirdzējās gaisma, dūres žņaudzās, viņa paliecās uz priekšu un nočukstēja: -Man vārds ir Akarena. - Pēc tam viņa iekliedzās skaļi: -Akarena! Akarena! Mans vārds ir Akarena! Tagad viņi visi zina manu īsto vārdu, manu patieso vārdu, un nav vairs noslēpumu, nav vairs patiesības, nav vairs nāves - nāves-nāves! - Pēdējo vārdu sieviete izkliedza caur šņukstieniem un no lūpām viņai pašķīda siekalas.
- Ciet klusu, Akarena!
Sieviete apklusa. Pa netīro seju viņai plūda asaras un pār acīm krita nesukāto, sirmo matu šķipsnas.
Zvirbuļvanags saņēma grumbaino, asaraino seju savās plaukstās un ļoti viegli, ļoti maigi noskūpstīja sievietes acis. Viņa stāvēja nekustēdamās, nolaistiem plakstiem. Tad, ar lūpām gandrīz skardams viņas ausi, Zvirbuļvanags brīdi runāja Senvalodā, pēc tam vēlreiz
Viņa atvēra acis un kādu laiku lūkojās vīrietī skaidru domīgu, jautājošu skatienu. Tā jaunpiedzimis bērns lūkojas mātē, tā māte lūkojas bērnā. Viņa lēni pagriezās un devās uz mājas durvīm un iegājusi tas aizvēra; visu ko viņa darīja klusēdama, ar mēmu, izbrīnītu jautājumu sejā.
Klusēdams mags pagriezās un devas uz ceļa pusi. Arrens viņam sekoja. Viņš neuzdrīkstējās neko taujāt. Pēc briža mags apstājās panīkušajā dārzā un teica: - Es paņēmu prom viņas vārdu un devu vietā jaunu. Tā bija sava veida atdzimšana. Citas cerības vai iespējas palīdzēt viņai nebija.
Zvirbuļvanaga balss bija aizžņaugta un saspringta.
- Šai sievietei bija spēks, - viņš turpināja. - Tā nebija parasta burve, kas prot brūvēt dziras, bet sieviete ar mākslu un prasmi, kura tās izmantoja skaistuma radišanai, - lepna un godājama sieviete. Tā bija viņas dzīve.
- Man tā visa ir izniekota.- Viņš spēji aizgriezās, iegāja vienā no dārza celiņiem un nostājās blakus stumbram ar muguru pret Arrenu.
Arrens stāvēja tveicīgajā, lapu izraibinātajā saules gaismā un gaidīja. Puisis zināja, ka Zvirbuļvanags kautrējas uzvelt viņa savu jūtu nastu, un Arrens patiešām nezināja, ko varētu sacīt vai darīt. Bet viņa sirds pilnībā atvērās ceļabiedram, tiekdamās pie viņa ne vairs ar pirmo romantisko jūsmu un dedzību, bet ar sāpēm, it kā no pašiem viņa būtības dziļumiem tiktu nostiepta kāda stīga un pārkausēta nepārraujamā saitē. Jo mīlestībā, kuru viņš juta tagad, bija līdzcietība un bez tās mīlestībai trūkst rūdījuma, veseluma un noturības.
