Vistalakais krasts полностью

Pēc neilga laika Zvirbuļvanags pa zaļo dārza paēnu atgriezās pie Arrena. Neko nerunādami, abi sāka iet projām. Bija jau karsts; iepriekšējā vakara lietus pēdas bija nožuvušas, un uz ceļa zem kājām vērpās putekļi. Iepriekš Arrenam diena bija likusies gurda un neizteiksmīga, varbūt nomācošo sapņu iespaidā; tagad viņš izjuta prieku par saules gaismu un ēnas patvērumu un ar patiku baudīja pastaigu, atbīdījis malā drūmās domas par ceļojuma mērķi.    

Tieši tā bija vislabāk, jo panākumi izpalika. Pēcpusdiena pagāja, runājot ar vīriem, kuri strādāja krāsvielu raktuvēs, un kaulējoties par dažiem gabaliņiem, kās uzdoti par zilakmeni. Kad abi noguruši devās atpaļ uz Sosaru, vēlīnajai saulei kveldējot galvu un kaklu, Zvirbuļvanags noteica: - Tas ir zilais malahīts, bet es šaubos vai pat Sosarā viņi prastu saskatīt atšķirību.

-    Viņi šeit ir dīvaini, - sacīja Arrens. - Tā ir ar visu; viņi neko neatšķir. Atceries, kā vakar viens no viņiem teica vecākajam: cilvēki neatšķir īstu debess zilumu no zilām dūņām. Visi sūdzas par sliktiem laikiem, taču zina, kad šie sliktie laiki sākušies; viņi gaužas, ka darbs ir slikts, bet necenšas to uzlabot; viņi pat neatšķir amatnieku ku no zintnieka, roku veiklību no maģijas. Tā vien liekas ka viņiem galvā saplūdušas kopā visas līnijas, iezīmes, krāsas. Viss viņiem šķiet vienāds, visu viņi redz pelēku.

-    Jā, - domīgi noteica mags. Kādu laiku viņš gāja nokāris galvu un uzmetis kūkumu kā vanags; nebūdams gara auguma cilvēks, viņš tomēr gāja lieliem soļiem- kā īsti viņiem pietrūkst?

Arrens bez vilcināšanās atbildēja: - Prieka par dzīvi.

 Jā, - Zvirbuļvanags noteica vēlreiz, pieņemdams Arrena atziņu un bridi apcerēdams to. - Es priecājos viņš beidzot teica, ka tu spēj domāt manā vietā, zēn... Es jūtos paguris un apdullis. Man ir ļoti nelāgi ap sirdi jau kopš rīta, kopš tā brīža, kad runājām ar sievieti Akarenu. Man nepatīk postaža un iznīcība. Es negribu ienaidnieku. Bet, ja man tomēr lemts ienaidnieks, tad es

negribu viņu meklēt, atrast un satikt... Ja kaut kas ir jāmeklē,tad atradumam vajadzētu būt vērtīgam, nevis derdzīgam.

ienaidnieks valdniek? - Arrens pārjautāja.

zvirbuļvanags pamāja ar galvu.

Kad viņš runāja par vareno..., par ēnu karali?

 Zvirbuļvanags pamāja vēlreiz. - Tā man šķiet, - viņš teica- Es domāju, ka mums jāatrod ne vien kāda vieta, bet arī kāds cilvēks. Tas ir ļaunums, ļaunums, kas pārjāta] jo salu: šis prasmju un lepnuma zaudējums, šis prieka trūkums, šī postaža. Tas ir ļaunas gribas veikums. Bet šī griba nav piesaistīta šejienei, tā nav pat pamanījusi Akarenu vai Lorabaneriju. Mēs dzenam pēdas pa posta  un iznīcības ceļu - it kā sekotu aizbēgušam pajūgam lejup pa kalna nogāzi un redzētu, ka tas izraisa lavīnu. 

 - Vai viņa, Akarena, varētu pastāstīt tev kaut ko vairāk par šo ienaidnieku - kas viņš ir, kur viņš ir vai kāds viņš ir?   

 -Pašlaik ne, manu zēn, - mags atbildēja laipnā, bet liet diezgan nomāktā balsī. - Skaidrs, ka viņa to varētu. Pat viņas ārprātā vēl bija pietiekami daudz burvības. Patiesībā viņas ārprāts bija viņas burvība. Bet es nevarēju panākt, lai viņa man atbildētu. Viņa cieta pārāk lielas sāpes.

Un viņs gāja tālāk, galvu ierāvis plecos, it kā pats ciestu un gribētu atvairīt kādas sāpes.

Izdzirdis aizmugurē uz ceļa soļu švīkstus, Arrens pagrieās. Viņiem pakaļ skrēja kāds vīrietis; viņš bija krietnu gabalu aiz muguras, bet strauji tuvojās. Ceļa putekļu mākonisonis un svešinieka garie, pinkainie mati rietošās saules gaismā veidoja ap viņu sarkanīgus apļus, un viņa garā ēna dīvaini lēkāja pār ceļmalas dārzu stumbriem un celiņiem.

-Klausieties!-vīrietis kliedza. -Apstājieties!

 Es atradu! Es to atradu!

 Nākamajā brīdī viņš jau bija panacis gājējus. Arrena  roka vispirms tvēra tur, kur vajadzētu atrasties zobena spalam, pēc tam tur, kur vajadzēja but pazaudētajam duncim, tad savilkās dūrē; tas viss notika nepilnas sekundes laikā. Saniknots viņš paspēra soli pretī svešajam. Viņš bija par veselu galvas tiesu garāks nekā Zvirbuļvanags, plecīgs, aizelsies, satracināts ārprātīgais ar dīvainu spīdumu acīs. - Es to atradu! - viņš atkārtoja vairākas reizes pēc kārtas, un Arrens, mēģinādams savaldīt viņu arbargu, draudīgu balsi un izturēšanos, noprasīja: - Ko tu gribi?! Vīrietis mēģināja tikt Arrenam garām, lai piekļūtu Zvirbuļvanagam. Taču Arrens atkal aizšķērsoja viņam ceļu.

- Tu esi Lorbanerijas krāsotājs, - sacīja Zvirbuļi vanags.

Tad Arrens saprata, ka ir izturējies muļķīgi, cenzdamies aizsargāt biedru, un pakāpās sānis, lai nestāvētu ceļā. Jo pēc šiem maga četriem vārdiem ārprātīgais pārstāja elsot, un viņa lielo, traipu pēdām klāto roku krampjainās kustības pierima, acu skatiens kļuva rāmāks, un viņš pamāja ar galvu.