Vistalakais krasts полностью

- Es biju krāsotājs, - viņš teica, - bet nu es vairs neprotu krāsot. — Pēc tam viņš pameta iesāņus skatienu uz Zvirbuļvanagu un greizi pasmīnēja, tad pakratīja galvu ar sarkanīgo, pieputējušo matu ērkuli. - Tu paņēmi manas mātes vārdu, - viņš teica. - Tagad es viņu nepzīstu un viņa nepazīst mani. Viņa joprojām mani mīl, bet ir mani pametusi. Viņa ir mirusi.

Arrena sirds sazņaudzas, bet viņš redzēja, ka Zvirbuļvanags tikai viegli papurina galvu. - Nē, nē, - mags teica, — viņa nav mirusi.

—    Bet viņa mirs. Viņai būs jāmirst.

-    Jā. Kas ir dzīvs, tam reiz jāmirst, - mags atbild Krāsotājs to, šķiet, bridi pārdomāja, tad piegāja Zvirvanagam tuvu klāt, saņēma viņu aiz pleciem un noliecās pār viņu. Tas notika tik ātri, ka Arrens to nepaguva aizkavēt, taču viņš piesteidzās blakus un dzirdēja ārprātīgā čukstu:

 - Es atradu caurumu tumsā. Tur stāvēja Karalis. Viņš to vēro; viņš valda pār to. Viņam rokā bija maza  liesmiņa, maza svece. Viņš tai uzpūta, un tā nodzisa. Tad  viņš uzpūta vēlreiz, un tā iedegās! Tā iedegās! Zvirbuļvanags ļāva viņam sevi turēt un čukstēt. Viņš tikai pajautāja: - Kur tu biji, kad to redzēji?

 -Gultā.

 -Sapņoji?

 -Nē.

 -Aiz sienas?

-Nē, - Krāsotājs pēkšņi atbildēja gluži saprātīgā balsī un un ar tādu kā neveiklības pieskaņu. Viņš palaida magu vaļā un soli atkāpās. - Nē, es... es nezinu, kur tas ir. Es to atradu. Bet es nezinu, kur.

Tieši to es gribu zināt, — sacīja Zvirbuļvanags. iiu - Es varu tev palīdzēt.

-kā

 - Tev ir laiva. Tu ar to atbrauci un brauksi tālāk. Vai tu brauksi uz rietumiem? Tas ir īstais ceļš. Ceļš uz vietu, no kuras viņš nāk ārā. Ir jābūt tādai vietai, vietai šeit, jo Viņš ir dzīvs - viņš nav rēgs vai gars, kas iet pāri sienai, nē, - pāri sienai tiek tikai dvēseles, bet tas ir ķermenis,  nemirstīga miesa. Es redzēju, kā no viņa elpas tumsā izauga liesma, liesma, kas bija nodzisusi. Es to redzēju. — Vīrieša seja bija pārvērsta, un sarkani zeltainajā blāzmā  tai piemita kaut kāds neprātīgs skaistums. - Es zinu, ka viņš ir pārspējis nāvi. Es to zinu. Atdevu savu burvju mākslu, lai to uzzinātu. Es kādreiz biju burvis! Un tu to zini, tu brauksi turp. Ņem mani līdzi!

Tāda pati atblāzma spīdēja Zvirbuļvanaga sejā, taču tā bija skarba un nekustīga. — Es mēģinu braukt turp, —viņš teica.

__ Ļauj man braukt līdzi!

Zvirbuļvanags īsi pamāja ar galvu. - Ja būsi gatavs,kad dosimies ceļā, - viņš atbildēja tikpat vēsi kā iepriekš.

Krāsotājs atkāpās vēl vienu soli un palika stāvam, vērodams magu; drudžainā pacilātība viņa sejā izgaisa, un skatiens kļuva savādi smags; šķita,ka vārdu, jūtu un vīziju mutulim, kas viņu mulsināja, cauri grib izlauzties kāda saprātīga doma. Beidzot viņš, ne vāra neteicis, apsviedās apkārt un skriešus metās atpakaļ pa ceļu, virs kura joprojām nebija izgaisis viņa saceltais putekļu mākonis. Arrens dziļi un atviegloti uzelpoja.

Arī Zvirbuļvanags nopūtās, taču atvieglojums viņā nebija jaušams. - Ko lai dara, - viņš noteica. - Dīvainiem ceļiem ir dīvaini pavadoņi. Iesim tālāk.

Arrens pielika soli, lai ietu viņam blakus. - Tu neņemsi viņu līdzi? - puisis jautāja.

-    Tas jāizlemj viņam.

Dusmu uzplūdā Arrens nodomāja: arī man! Toni viņš neko neteica, un abi klusēdami devās tālāk.

Atgriežoties Sosarā, viņi netika laipni uzņemti. Tik mazā salā kā Lorbanerija viss notikušais tūdaļ kļūst zināms, un skaidrs, ka ļaudis bija redzējuši viņus nogriežamies uz krāsotāju mājām un sarunājamies ar ārprātīgo uz ceļa. Viesnīcas saimnieks viņus apkalpoja nelaipni, un viņa sieva šķita izbiedēta līdz nāvei. Vakarā kad ciemata vīri atnāca pasēdēt ārā pie viesnīcas, tie neuzkrītoši centās nesarunāties ar svešzemniekiem un savā starpā izlikās esam ļoti jautri un asprātīgi. Taču bālo asprātību nebija daudz, un jautrība drīz pagaisa. Viņi ilgi sēdēja klusēdami, un beidzot mērs jautāja Zvirbuļnagam: - Vai atradi savus zilos akmeņus?

-    Kaut kādus zilus akmentiņus atradu gan, - Zvirbuļvanags laipni atbildēja.

-    Sopli noteikti parādīja tev, kur tos atrast.

-ha, ha! - parejie vīri steidzas pagodināt šo lielāko ironijas izpaudumu.

Sopli būtu tas sarkanmatainais vīrs?

Tas jukušais. No rīta tu biji iegājis pie viņa mātes.

-Es meklēju burvi, - Zvirbuļvanags teica.

Kalsnais vīrietis, kurš sēdēja viņam vistuvāk, tumsā nospļāvās. - Kāpēc?

-Cerēju kaut ko uzzināt par to, kas man meklējams. -Cilvēki brauc uz Lorbaneriju pēc zīda, - sacīja mērs. -Pēc akmentiņiem šurp nebrauc. Pēc amuletiem arī ne.

Un nemeklē nekādus roku vēcinātājus, buldurētājus un triku taisītājus. Te dzīvo godīgi cilvēki, kuri dara godīgu darbu.

-Taisnība. Viņam taisnība, - piebalsoja pārējie.

-Un mums šeit nevajag citādus cilvēkus - svešzemniekus, kuri ložņā apkārt un bāž degunu mūsu darīšanās. -Taisnība. Viņam taisnība! - pievienojās balsu koris.

- Ja te būtu kāds zintnieks, kurš nav jucis, mēs viņam liktu strādāt godīgu darbu - bet viņi neprot strādāt godīgu darbu.