-To viņi prastu gan, ja tas būtu iespējams, - sacīja Zvirbuļvanags. - Bet jūsu darbnīcas ir tukšas, dārzi neapkopti, un viss zīds, kas guļ noliktavās, tika noausts pirms daudziem gadiem. Ko jūs šeit, Lorbanerijā, darāt? Mums ir savs darāmais, un citiem gar to nav daļas! - atcirta mērs, bet kalsnais vīrietis satraukts iesaucās : Pasaki labāk, kāpēc šurp vairs nebrāuc kuģi! Kas tur, Horttaunā, notiek? Vai tas ir tāpēc, ka mūsu darbs ir slikts? - Vinu pārtrauca nikni nolieguma saucieni. Vīri liedza cits uz citu, cēlās kājās, mērs pakratīja dūri ZvirbuļVanagam sejā, kāds izrāva nazi. Visus bija pārņēmis
Kad ceļotāji palika divi vien, Zvirbuļvanags piecēlās kājās, iegāja viesnīcā un no krūzes pie durvīm iedzēra prāvu malku ūdens. - Iesim, zēn! - viņš teica. - Mani šeit pietiek.
- Uz laivu?
- Jā. - Viņš nolika uz palodzes divas sudraba moētu lai samaksātu par naktsmājām, un paņēma abu vieglo drēbju saini. Arrens jutās noguris un miegains, tacu,pārlaidis skatienu smacīgajai, drūmajai viesnīcas istabai un sijām ar nemierīgo sikspārņu bariem, viņš atcerējās iepriekšējo nakti šai vietā un labprāt sekoja Zvirbuļvanagam. Kad viņi gāja lejup pa Sosaras vienīgo tumšo ielu, Arrens nodomāja, ka, aizbraukdami tagad, viņi izvairīsies no ārprātīgā līdzbraucēja Sopli. Bet, nokļuvuši ostā, viņi redzēja, ka ārprātīgais jau gaida uz mola.
- Tātad tu esi šeit, — sacīja mags. — Ja gribi līdzi, kāp laivā! .
Neteicis ne vārda, Sopli iekāpa laivā un notupās blakus mastam kā liels, nekopts suns. Arrens, to redzēdams sadumpojās. - Valdniek! - viņš teica. Zvirbuļvanags pagriezās, un abi stāvēja vaigu vaigā uz mola virs laivas.
- Šai salā visi ir jukuši, bet tu taču laikam tāds neesi. Kāpēc tu ņem viņu līdzi?
- Par pavadoni.
-Par pavadoni — pie citiem jukušajiem? Vai varbūt viņs mūs aizvedis nāvē un mēs noslīksim vai dabūsim nazi mugurā?
- Nāvē jā, bet es nezinu, pa kādu ceļu.
Arrens bija manāmi iekaisis, un, kaut gan Zvirbuļvanags atbildēja mierīgi, viņa balsī ieskanējās itin asioņi. Mags nebija radis, ka viņu iztaujā. Bet kopš brīža,kad Arrens pēcpusdienā uz ceļa bija mēģinājis viņu pasargāt no ārprātīgā un redzējis, cik tas veltīgi un nevajadzīgi, puisi mocīja netīkams sarūgtinājums, un dedzīgās uzticēšanās uzplūds, ko viņš bija jutis no rīta, šķita sabojāts un bezjēdzīgs. Viņš nespēj Zvirbuļvanagu pasargāt, viņam nav ļauts neko lemt, viņš nevar vai nedrīkst pat īsti izprast to, kas viņiem meklējams. Viņš vienkārši tiek vilkts līdzi kā bērns, kas nekur nav noderīgs. Bet viņš taču nav bērns!
- Es nestrīdēšos ar tevi, valdniek, - Arrens teica tik vēsi, cik vien spēja. - Bet tas... bet tas pārsniedz saprātīguma robežas!
- Jā, tas pārsniedz saprātīguma robežas. Turp, kurp mēs ejam, saprāts mūs nevestu. Vai tu brauksi līdzi vai paliksi šeit?
Arrenam acīs sasprāga dusmu asaras. - Es jau teicu, ka braukšu tev līdzi un kalpošu tev. Es nemēdzu lauzt savu doto vārdu.
- Tas ir labi, - mags drūmi noteica un it kā gribēja novērsties. Tad viņš vēlreiz pagriezās pret Arrenu. - Tu
esi vajadzīgs, Arren, un es esmu vajadzīgs tev. Tagad varu tev pateikt: es ticu, ka šis ceļš, ko mēs ejam, ir tavs ceļš, un tu to ej nevis aiz padevības vai uzticības pret mani, bet tāpēc, ka tas bija tavs ceļš jau tad, kad tu mani vēl nebiji ieraudzījis, kad vēl nebiji spēris kāju uz Roukas salas, kad vēl nebiji aizbraucis no Enladas. Tu nevari atriezties atpakaļ.
Viņa balss nebija kļuvusi laipnāka. Arrens tikpat skarbi atbildēja: - Kā tad es varu griezties atpakaļ no šīs pasaules malas, ja man nav laivas?
- Tu domā, ka šī ir pasaules mala? Nē, tā atrodas tālāk. Varbūt mēs kādreiz nokļūsim pie tās.
Arrens vienreiz pamāja ar galvu un nošļūca lejup laivā. Zvirbuļvanags atraisīja virvi un ar vārdiem izsauci burā vieglu vēju. Kad viņi bija attālinājušies no drūmās tukšās Lorbanerijas piestātnes, no ziemeļu puses sāka pūst dzestrs, spirgts vējš; sudrabots mēness uznira tālumā no spīdīgās ūdens virsmas un apmirdzēja viņus no kreisās puses, kamēr laiva gar salas krastu slīdēja uz dienvidiem.
