Ārprātīgais Lorbanerijas krāsotājs sēdēja sakumpis, atspiedies pret mastu, ar rokām apņēmis ceļgalus un nokāris galvu. Viņa pinkainie mati mēnessgaismā izskatījās gluži melni. Zvirbuļvanags laivas pakaļgalā bija ietinies segā un aizmidzis. Neviens nekustējās. Arrens sēdēja priekšgalā; viņš bija apzvērējis sev, ka visu nakti paliks sardzē. Ja mags ir nospriedis, ka viņu jukušais pasažieris naktī neuzbruks ne viņam, ne Arrenam, - labi, lai viņš tā domā, bet Arrens tomēr spriedīs pats un veiks pats savu pienākumu.
Taču nakts bija ļoti gara un ļoti mierīga. Mēnessgaisma nemainīga staroja lejup. Sopli, sakņupis pie masta, gari un klusi krāca. Laiva nemanāmi slīdēja uz priekšu; Arrens nemanāmi ieslīga miegā. Vienreiz viņš uztrūkās un redzēja, ka mēness ir tik tikko pakāpies augstāk; mezdams pie malas paštaisno tieksmi sargāt, viņš iekārtojās ērtāk un ļāvās miegam.
Viņš atkal sapņoja - tāpat kā, šķiet, visu šo ceļojuma laiku, un sākumā sapņi bija tikai saraustītas epizodes, dīvaini jaukas un nomierinošas. "Tālredzes" masta vietā auga koks ar lielām, izplestām, lapotām rokām; laivu vadīja gulbji, spēcīgiem spārnu vēzieniem lidodami tai pa priekšu; tālumā virs smaragdzaļās jūras mirdzēja
pilsēta ar baltiem torņiem. Pēc tam viņš atradās vienā no šiem torņiem un viegli, aizrautīgi kāpa augšup pa spirālveida kāpnēm. Šīs ainas mainījās, atkārtojās un pārtapa citās, kuras izgaisa bez pēdām; bet tad pēkšņi viņšat radās drūmajos, vienmuļi krēslainajos tīreļos, un viņā brieda šausmas, palēnām aizžņaugdamas elpu. Tomēr uz priekšu, tāpēc ka vajadzēja iet uz priekšu. Pēc ilgāka laika viņš aptvēra, ka iet uz priekšu šeit nozimē apli un atkal atgriezties pašam savās pēdās. Bet viņam jātiek ārā, jātiek projām. Tas kļuva arvien steidzamāk. Viņš sāka skriet. Skrienot apļi sašaurinājās un zeme kļuva nolaidena. Viņš skrēja pretī tumstošam, drūmam bezdibenim, skrēja arvien ātrāk un ātrāk ap tā grimstošo iekšmalu; milzīgs atvars vilka viņu iekšā tumsā; kad viņi aptvēra, viņam paslīdēja kāja, un viņš krita.
- Kas noticis, Arren?
No laivas pakaļgala viņu uzrunāja Zvirbuļvanags. Pelēka ausma blāvoja pār nekustīgo jūru un debesim
- Nekas.
- Ļauns sapnis?
- Nekas.
Arrenam sala un sāpēja labā roka, kurai viņš bija gulējis virsū. Viņš aizvēra acis, vairīdamies no austošās gaismas, un nodomāja: "Šādi mājieni un tādi mājieni bet nekad viņš nepasaka skaidri, kurp mēs braucaam un kāpēc, un kādēļ arī man jābrauc uz turieni. Un tagad vēl savācis līdzi ārprātīgo! Kurš no mums ir vairāk jucis tas nelaimīgais vai es, ja jau braucu viņam līdzi? viņi abi tagad spēj saprasties: Sopli teica, ka burvji laikos esot jukuši. Es šobrīd varētu atrasties mājās, namā, savā istabā ar grebtajām sienām, sarkanajiem grīdas paklājiem un uguni pavardā un varbūt šobrīd mostos lai ietu kopā ar tēvu vanagu medībās. Kāpēc es braucu tam līdzi ? Kāpēc viņš mani ņēma par ceļabiedru? Tas esot mans ceļš, viņš saka, bet tā ir burvja valoda: viņi ar skanīgiem vārdiem liek vienkāršajam izklausīties sevišķam. Bet vārdu nozīme vienmēr slēpjas citur. Ja man ir kāads ceļš, tad tas ved uz manām mājām, nevis liek bezmērķīgi klejot pa Robežjoslām. Mājās man ir savi pienākumi, un es no tiem esmu aizbēdzis. Ja viņš patiešām domā, ka te darbojas kāds ienaidnieks ar burvja spēku, kāpēc brauca šurp viens un līdzi ņēma tikai mani?
Viņš varēja paņemt kādu citu magu, kurš palīdzētu, varēja paņemt kaut simtu. Varēja atvest veselu armiju, vai floti. Vai tā mēdz doties pretī lielām briesmām - ar vienu laivu, kurā brauc vecs vīrs un zēns? Tas viss ir galīgas blēņas. Viņš pats ir ārprātīgs un pareizi teica, ka meklējot nāvi. Viņš meklē nāvi un grib vest mani līdzi. Bet es neesmu ne ārprātīgs, ne vecs; es nemiršu, es neiešu kopā ar viņu."
Uzslējies uz elkoņa, Arrens lūkojās tālumā. Mēness, kas bija uzlēcis, viņiem aizbraucot no Sosaras līča, tagad atkal mirdzēja priekšā, slīdēdams lejup. Aiz muguras, austrumu pamalē, ausa pelēka, drūma diena. Mākoņu nebija, bet debesis slēpa vienmuļa, neciešama pelēcība. Vēlāk dienā tveicēja saule, taču tā bija aizplīvurota, bez mirdzuma.
Visu dienu viņi brauca gar Lorbanerijas salu, kas zema un zaļa pletās labajā pusē. No krasta puses pūta viegls vējš pildīdams buru. Vakara pusē viņi pabrauca garām pēdējamējam garajam zemesragam, un vējš aprima. Zvirbuļvanags izsauca burā magvēju, un "Tālredze" gluži kā Piekūns, kas atrāvies no mednieka rokas, sāka strauji traukties uz priekšu, atstādama Zīda salu aiz muguras.
Krāsotājs Sopli visu dienu bija tupējis vienā un tajā pašā vietā; šķiet, viņu biedēja gan laiva, gan jūra, mocīja nelabums un grūtsirdība. Tagad viņš piesmakušā balsī ierunājās: - Vai mēs braucam uz rietumiem? ''
Saulrieta gaisma spīdēja viņam tieši sejā, bet Zirbuļvanags, iecietīgs pat pret viņa muļķīgākajiem ; jautājumiem, pamāja ar galvu.
- Uz Obeholu?
Obehola ir uz rietumiem no Lorbanerijas.
- Tālu uz rietumiem. Varbūt tur ir tā vieta.
- Kāda tā vieta izskatās?
