Kā lai es zinu? Kā es to varu redzēt? Tā neatrodas Lorbanerijā! Es to meklēju jau gadiem - Četrus gadus, piecus gadus, tumsā, aizvērtām acīm, un viņš vienmēr sauca:
var nokļūt pa gaismu un zem saules. To Mildi un mana māte negribēja saprast. Viņi tikai meklēja tumsā. Tad vecais Mildi nomira, un mana māte zaudēja prātu, aizmirsa burvības, kuras mēs izmantojām krāsošanā, tas atņēma viņai saprašanu. Viņa gribēja mirt, bet es teicu lai pagaida. Lai pagaida, līdz es atradīšu to vietu, vietai ir jābūt. Ja mirušie var atgriezties pasaulē un atdzīvoties, ir jābūt vietai, kur tas notiek.
- Vai mirušie atgriežas un atdzīvojas?
- Es domāju, ka tu to zini, - brīdi klusējis, Sopli un šķībi paskatījās uz Zvirbuļvanagu.
- Es meklēju atbildes.
Sopli neko neteica. Pēkšņi mags pievērsa viņam valdonīgu skatienu un laipni, bet stingri jautāja: -meklē iespēju dzīvot mūžīgi, Sopli?
Sopli bridi lūkojās viņam pretī, tad nolaida sarkanbrūno galvu uz rokām, aptvēra saliekto kāju potītes un sāka šūpoties turp un atpakaļ. Šķiet, viņš tiecās šo pozu ikreiz, kad bija nobijies, un tajā laikā neko nerunāja un
Zvirbuļvanags atnāca uz kuģa priekšgalu un apmetās blakus Arrenam; atspiedis vienu celi pret airsolu, viņš lūkojās dzeltenīgajā vakargaismā. Tad viņš teica: - Tam virām ir labestīga dvēsele.
Arrens neatbildēja. Pēc brīža viņš vēsi jautāja:
- Kas ir Obehola? Es tādu vārdu neesmu dzirdējis.
-Es zinu tikai vārdu un vietu uz kartes, vairāk neko...
Paskaties: Gorbadonas pavadones!
Lielā topāza krāsas zvaigzne tagad bija pacēlusies augstāk dienvidu pamalē, un zem tās pa kreisi mirdzēja balta un pa labi zilganbalta zvaigzne, veidodamas trijstūri un apgaismodamas blāvo jūru.
- Vai tām ir vārdi?
- Vārdu maģistrs tos nezināja. Varbūt Obeholas un Vellogi cilvēki zina to vārdus. Es nezinu. Tagad mēs dodamies svešās jūrās, Arren, un braucam zem Beigu zīmes.
Puisis neatbildēja un gandrīz ar naidu lūkojās spožajās bezvārda zvaigznēs virs bezgalīgā ūdens plašuma.
Dienu pēc dienas viņi peldēja rietumu virzienā; virs ūdens valdīja dienvidu pavasara siltums, un debesis bija dzidras un skaidras. Tomēr Arrenam likās, ka gaisma ir drusku nespodra - kā saules stari, kas slīpi krīt cauri stiklam. Ūdens bija remdens, un pelde nedeva lielu atspirdzinājumu. Sāļais ēdiens šķita bezgaršīgs. Visam itin kā trūka veldzes un dzidruma; vienīgi naktī zvaigznes siroja ar tādu spožumu, kādu viņš nekad nebija redzējis, teltis gulēja un lūkojās tajās, līdz iemiga. Gulēdams
viņš redzēja sapņus, un vienmēr tajos atkārtojās tas pats redzētais tīrelis vai bedre, reizēm klinšu ieskauta ieleja vai garš, zemu padebešu apēnots ceļš, kas ved lejup;vienmēr tā pati blāvā gaisma, šausmu apjauta un bezcerīgie pūliņi aizbēgt.
Zvirbuļvanagam viņš nekad to nestāstīja. Viņš nerunāja ar magu ne par ko nozīmīgu - tikai par sīkiem ikdienas atgadījumiem, un Zvirbuļvanags, kurš vienmēr grūti iekustināms sarunai, tagad gandrīz visu laiku klusēja.
Tagad Arrens redzēja, kāds muļķis ir bijis, ar miesu un dvēseli uzticēdamies šim noslēpumainajam, nemiera pilnajam cilvēkam, kurš ļauj sevi vadīt spējām jūtami necenšas saprātīgi virzīt savu dzīvi, necenšas to nosargāt. Tagad viņš ir nodevies nāves domām, un tas ir tāpēc, domāja Arrens, ka viņš neuzdrošinās skatīties acīs pats savai neveiksmei - atziņai, ka burvju māksla vairs nav varens spēks cilvēku vidū.
Tagad viņam šķita skaidrs: tiem, kuri zina noteikumus, nav daudz noslēpumu tajā maģijas mākslā, Zvirbuļvanagam un visām burvju un zintnieku paaudze nesusi tik daudz slavas un varas. Nav vairs atlicis daudz citu gudrību kā vēju un laika rīkošana, zināšanas dziedniecības augiem un veiklas ilūziju parādes - miglas gaismas un apveidu maiņas, kas var mulsināt nezinātāju, taču būtībā ir vistīrākie triki. Realitāte no tā nemainās. Maģijas mākslā nav nekā tāda, kas dotu cilvēkam pār citiem cilvēkiem; tā neko neiespēj arī cīņā pret nāvi. Magi nedzīvo ilgāk par parastajiem cilvēkiem. Visi slepenie vārdi kopā nespēj attālināt vinu pašu nāvi ne par vienu stundu.
Pat ikdienas sīkumos nav vērts rēķināties ar Zvirbuļvanags savu prasmi vienmēr izmanto skop:kad vien
iespējams, viņi brauc ar pasaules vēju; uzturam viņi zivis, un tagad pat jātaupa dzeramais ūdens kā parastākajiem jūrniekiem! Pēc tam, kad četras dienas bija cīnījušies ar nemitīgām pretvēja brāzmām, Arrens-jautāja, vai mags nevarētu izsaukt burā kādu drusku ceļavēja, un, kad Zvirbuļvanags papurināja galvu, viņš gribēja zināt, kāpēc.
