- Neklājas slimnieku sūtīt uz sacīkstēm, - Zvirbuļvanags atbildēja, - vai apkrautam nesējam likt uz muguras vēl vienu akmeni. - Nekļuva skaidrs, vai viņš runā par sevi vai par pasauli kopumā. Viņa atbildes vienmēr bija negribīgas un grūti saprotamas. Te nu ir visa maģijas būtība, Arrens nodomāja: dot mājienus par dižām nozīmēm, īstenībā neko nepasakot, un pilnīgu bezdarbību uzdot par burvju mākslas kalngalu.
Arrens bija pūlējies neievērot Sopli klātbūtni, taču tas nebija iespējams ; turklāt drīz viņš sāka just kaut kādu radniecīgu saiti ar ārprātīgo. Sopli nebija tik ārprātīgs, kā lika domāt viņa nekoptie mati un saraustītā valoda; vismaz šis ārprāts nebija tik primitīvs. Patiesībā visvairāk tas izpaudās viņa šaušalīgajās bailēs no ūdens. Iekāpšana laivā viņam bija prasījusi izmisīgu drosmi, un šo baiļu skaudrumu viņam neizdevās mazināt visu brauciena laiku; pa lielākai daļai viņš turēja galvu noliektu, lai nebūtu jāredz viļņojošais, šļakstošais ūdens visapkārt. Pieceļoties kājās, viņam reiba galva, un viņš cieši turējās Pie masta. Kad Arrens pirmoreiz nolēma izpeldēties un no Priekšgala ielēca ūdenī, Sopli šausmās iekliedzās; kad Attens ierāpās atpakaļ laivā, nabaga vīrs no bailēm izskatījās zaļgans. - Es domāju, ka tu gribi noslīcināties, -teica, un Arrens nespēja valdīt smieklus.
Tajā pēcpusdienā, kamēr Zvirbuļvanags sēdēja, iegrimis domās, neko neredzēdams un nedzirdēdams,Sopli, vairākkārt klūpot pār airsoliem, piesardzīgi
- Protams, ne.
- Bet viņš grib, - Sopli teica, ar apakšžokļa viegli norādīdams uz Zvirbuļ vanaga pusi.
- Kāpēc tu tā saki?
Arrens runāja valdonīgā tonī, kas viņam padevās glužij dabiski, un Sopli to pieņēma par pašsaprotamu, kaut ari, bija gadus desmit vai piecpadsmit vecāks par Arrena! Viņš atbildēja ar bijīgu pieklājību, taču tikpat saraustīti kā iepriekš: - Viņš grib nokļūt līdz slepenajai vietai. es nezinu, kāpēc. Viņš negrib... Viņš netic... solījumam
- Kādam solījumam?
Sopli asi paskatījās uz Arrenu, un viņa acīs iezibējās kaut kādas cilvēciskā saprāta paliekas, tomēr Arrena griba bija spēcīgāka. Ļoti klusi viņš atbildēja: - Tu zini. Dzīvības solījumam. Mūžīgas dzīvības solījumam.
Arrenam pār visu augumu pārskrēja ledainas tirpas. Viņš atcerējās savu sapni: tīrelis, bedre, klintis, blāvā gaisma. Tā ir nāve, tās ir nāves šausmas. Tā ir nāve, no kā viņam jābēg, no kā jāatrod izejas ceļš. Un uz sliekšņa tur stāv ēnainais stāvs, turēdams rokā mazu gaismekli pērles lielumā - mūžīgās dzīvības dzirksti.
Arrens pirmoreiz cieši ielūkojās Sopli acīs; tās bija gaiši brūnas un ļoti skaidras, un Arrens tajās redzēja,ka beidzot ir sapratis un, ka Sopli zina to pašu, ko viņs.
- Viņš... - krāsotājs teica, atkal pavērsdams Zvirbuļvanagu, - viņš negrib atdot savu vārdu. Neviens nevar dabūt cauri viņa vārdu. Eja ir pārāk šaura.
-Vai tu to esi redzējis?
- Tumsā, savā prātā. Ar to nepietiek. Es gribu tur nokļūt, gribu to redzēt. Pasaulē, pats savām acīm.
Ja nu es nomirstu un neatrodu ceļu, neatrodu to vietu?
Neieredzu... neieredzu šo ūdeni...
Krāsotājs savilka rokas un kājas kopā kā krītošs zirneklis un saraudamies nolieca pinkaino, sarkanmataino galvu lejup, lai nevajadzētu skatīties uz jūru.
Pēc tam Arrens vairs nevairījās no sarunām ar Sopli, saprazdams, ka Sopli zina ne vien viņa vīzijas, bet arī vina bailes; turklāt visļaunākajā gadījumā Sopli varētu viņam palīdzēt stāties pretī Zvirbuļvanagam.
Visu laiku, gan bezvējā, gan saraustītās vēja brāzmās, viņi lēni peldēja uz rietumiem - turp, kurp viņus pēc Zvirbuļvanaga ieceres it kā vadīja Sopli. Bet Sopli taču viņus nevada, viņš nemaz nepazīst jūru, nekad nav redzējis karti, nekad nav sēdējis laivā un līdz šķebīgumam baidās no ūdens! Tas ir mags, kurš viņus vada un tīši ved neceļā. Arrens tagad to saprata un bija pārliecināts par īsto iemeslu. Arhimags zina, ka viņi un citi viņiem līdzīgie meklē mūžīgu dzīvību, ka tā viņiem ir solīta, ka viņi tiek aicināti pēc tās un var to atrast. Savā lepnumā, savā visaptverošajā arhimaga lepnumā viņš baidās, ka viņi var to iegūt, apskauž viņus un baidās no viņiem, negrib, lai kāds būtu izcilāks par viņu pašu. Viņš grib aizpeldēt Atklātajā Jūrā tālāk par visām zemēm, līdz nokļūs tur, no kurienes vairs nevar atgriezties, un tur viņi visi nomirs aiz slāpēm, s ir gatavs mirt pats, lai neļautu viņiem iegūt mūžīgo dzīvibu.
