Laiku pa laikam gadījās brīži, kad Zvirbuļvanags runājās ar Arrenu par kādu sīkumu attiecībā uz laivas vadīšanu vai kopā ar viņu izpeldējās siltajā jūrā,vai zem spožajām zvaigznēm novēlēja puisim labu nakti, un tados brīžos visas šīs iedomas šķita pilnīgas blēņas. Viņs raudzījās ceļabiedrā, redzēja tā cieto, skarbo, pacietīgo seju un domāja: "Tas ir mans valdnieks un draugs." Un šķita neticami, ka viņš par to ir šaubījies. Tomēr pēc neilga laika viņš šaubījās atkal, un abi ar Sopli viņi pārmiji skatienus, it kā brīdinādami viens otru no kopīgā ienaidnieka.
Katru dienu karsti tveicēja saule, bet tās gaisma bija nespodra. Kā matēts spīdums tā vizēja uz jūras līganā virsmas. Ūdens bija zils, debesis zilas; nekādas ēnas,nekādas pārmaiņas. Vēja pūsmas te uzradās, te pamira. viņi grozīja buru, cenzdamies tās notvert, un lēnām virzījās uz priekšu pretī bezgalībai.
Kādu pēcpusdienu tomēr vēja pūsmai sekoja spozāka gaisma, un Zvirbuļvanags, norādīdams augšup, virs rietošās saules, teica: - Skaties! - Augstu virs masta stiep jūras zosu rinda, kas iezīmējās debesu klajumā kā melna rūnu zīme. Zosis slīdēja uz rietumiem; sekodami tām viņi nākamajā dienā tālumā ieraudzīja lielu salu.
- Tā pati ir, - teica Sopli. - Tā zeme. Mums jābrauc turp.
- Vai tur ir vieta, kuru tu meklē?
- Jā. Tur mums jāpiestāj. Tālāk aizbraukt mēsnevaram.
- Tai jābūt Obeholai. Aiz tās Dienvidu Robežjoslā vēl viena sala Vellogi. Un Rietumu Robežjoslā salas stiepjas vēl tālāk uz rietumiem nekā Vellogi sala. Vai esi drošs, ka nemaldies, Sopli?
Lorbanerijas krāsotājs sadusmojās, un viņa acīs atkal parādījās iztrūcinātais skatiens, tomēr Arrens nodomāja, ka viņš nerunā kā ārprātīgais — kā toreiz, kad viņi pirms daudzām dienām bija satikušies Lorbanerijā. - Jā. Mums tur jāizkāpj. Mēs esam aizbraukuši pietiekami tālu. Vieta, ko meklējam, ir tur. Vai gribi, lai es zvēru, ka zinu? Vai lai zvēru pie sava vārda?
- To tu nevari, - Zvirbuļvanags skarbi teica, lūkodamies augšup uz Sopli, kurš bija augumā lielāks par viņu; Sopli bija piecēlies kājās un, cieši iekrampējies mastā, skatījās uz tālo zemi. - Nemēģini, Sopli!
Krāsotāja skatiens satumsa kā niknumā vai lielās sāpēs. Viņš raudzījās uz zilganajiem kalniem, kas vīdēja tālumā aiz viļņojošā, trīsošā ūdens klajuma, un teica: -Tu mani ņēmi līdzi par pavadoni. Šī ir tā vieta. Mums tur jāizkāpj.
- Mēs tur izkāpsim, jo mums vajadzīgs ūdens, - Zvirbuļvanags sacīja un aizgāja pie stūres. Sopli murminādams apsēdās agrākajā vietā pie masta. Arrens dzirdēja viņu vairākas reizes sakām: - Zvēru pie sava vārda. Pie sava vārda! - un katru reizi, to teikdams, viņš saviebās kā sāpēs.
Pūšot ziemeļu vējam, viņi piepeldēja salai tuvu klāt un brauca gar krastu, meklēdami līci vai piestāšanās vietu, toču gar visu ziemeļu piekrasti karstās saules spožumā ēzdami dārdēja viļņi. Tā pati saule cepināja salas zaļos kalnus, kas līdz pat virsotnēm bija apauguši kokiem.
Apbraukuši apkārt zemesragam, viņi beidzot ieraudzīja dziļu pusmēness apveidu līci ar baltu smilšu pierasti. Šeit viļņi skalojās rāmi, jo zemesrags atturēja ūdens sparu, un laiva varēja piestāt pie krasta. Piekrastē un mežos aiz tās nemanīja nekādas cilvēku klātbūtnes Pazīmes - ne laivas, ne jumta, ne dūmu grīstes.
Līdzko"Tālredze" iepeldēja līcī, vieglais vējš pilnīgi norima. Valdīja kluss, sastindzis karstums. Arrens paņēma ainrus, un Zvirbuļvanags apsēdās pie stūres. Vienīgā skaņa visa apkārtnē bija airu čirksti dullos. Virs viņiem arviev ciešākā lokā slējās zaļās kalnu virsotnes. Saule klāja par ūdeņiem balti kvēlošas gaismas segu. Arrens juta ausis dobji pulsējam asinis. Sopli bija atrāvies no drošās vietas pie masta un tupēja laivas priekšgalā, turēdamies pie borta un saspringti lūkodamies uz cietzemi. Zvirbuļ-vanaga tumšā, rētainā seja spīdēja zem sviedru kārtas kā ieeļļota; viņa skatiens nemitīgi slīdēja no zemajiem viļņiem uz mežainajām nogāzēm virs piekrastes.
- Aiziet! - viņš sacīja Arrenam un laivai. Arrens tris reizes spēcīgi pievilka airus, un "Tālredze" viegli atdūrās smiltīs. Zvirbuļvanags izlēca no laivas, lai ar pēdējo viļņu grūdienu izstumtu to pavisam krastā. Pastiepis rokas tvērienam, viņš piepeši sagrīļojās un krita, pusceļā atsizdamies pret laivas pakaļgalu. Vilnim plūstot atpakaļ, viņš ar milzu piepūli ievilka laivu atkal ūdenī, un, kad tā šūpojās starp krastu un jūru, pāri malai ielēca iekšā. -Airē- viņš izgrūda un nometās četrrāpus, cenzdamies atgūt elpu; no viņa straumītēm pilēja ūdens. Rokā viņš turēja šķēpu - divas pēdas garu metamo šķēpu ar bronzas uzgali. Kur viņš to ņēmis? Kamēr Arrens apjucis turēja airus, parādījās vēl viens šķēps; tas ietriecās airsola sāna sašķaidīdams koku, un krizdams apmeta plašu loku. Zemājos pakalnos virs piekrastes, koku aizsegā zibēdami un pietupdamies kustējās cilvēku stāvi. Gaisā skaneja klusi svilpieni un švīksti. Arrens spēji ierāva galvu plecos saliecās un sāka spēcīgi airēt: divi vēzieni, lai aizkļūtu no sēkļa, trešais, lai apgrieztu laivu un tiktu projām.
