Sopli, sēdēdams laivas priekšgalā Arrenam guras, piepeši sāka kliegt. Arrena rokas tika sagrābtas pēkšņi, ka airi izšāvās no ūdens. Viena aira gals iesitas viņam pakrūtē, un bridi viņš apdullis palika bez elpas. Griez atpakaļ! Griez atpakaļ! - Sopli kliedza. Laiva jidenī salēcās un spēcīgi sašūpojās. Līdzko Arrens atkal bija stingri satvēris airus, viņš saniknots pagrieza galvu.
Sopli laivā nebija.Visapkārt viņiem viļņojās un saulē mirdzēja dziļais līča ūdens.
Arrens apstulbis vēlreiz paskatījās atpakaļ, tad palūkojās uz Zvirbuļvanagu, kurš bija sakņupis laivas pakaļgalā. - Re, tur, - Zvirbuļvanags teica, uz kaut ko rādīdams, taču tur nekā nebija - tikai jūra un saules spožums. Dažus jardus no laivas ūdenī bez trokšņa iekrita metamais šķēps un tūlīt pazuda dziļumā. Arrens desmit vai divpadsmit reizes spēcīgi pievilka airus, tad sāka airēt atpakaļgaitā un vēlreiz paskatījās uz Zvirbuļvanagu.
Zvirbuļvanaga plaukstas un kreisā roka bija asiņainas; viņš turēja pie pleca piespiestu buraudekla gabalu. Šķēps ar bronzas uzgali gulēja laivas dibenā. Kad Arrens to ieraudzīja pirmoreiz, Zvirbuļvanags nebija to turējis rokā:šķēps bija slējies gaisā no ievainojuma plecā, kur ieurbies uzgalis. Zvirbuļvanags pētīja ūdeni starp laivu un balto piekrasti, pa kuru žilbinošajā tveicē šaudījās un lēkāja vairāki sīki stāvi. Beidzot viņš teica: - Brauc tālāk!
- Sopli...
- Viņš vairs neuzpeldēja.
- Vai viņš ir noslīcis? - Arrens neticīgi jautāja.
Zvirbuļvanags pamāja ar galvu,
Arrens cītīgi airēja, līdz piekraste kļuva par baltu svītru starp mežiem un lielajām, pelēkajām virsotnēm, -virbuļvanags sēdēja pie stūres, turēdams audekla gabalu pie pleca, bet nepievērsdams tam uzmanību.
- Vai viņam trāpīja šķēps?
- Viņš ielēca ūdenī.
- Bet viņš... viņš nemācēja peldēt. Viņš baidījās noūdens!
- Jā. Baidījās ka no nāves. Viņš gribēja... Viņš gribēja tikt uz sauszemes.
- Kāpēc viņi mums uzbruka? Kas viņi tādi ir?
- Droši vien uzskatīja mūs par ienaidniekiem. Vai tu.. brīdi varētu man palīdzēt ar šo te? - Arrens ieraudzīja, ka plecam piespiestais auduma gabals ir samircis koši sarkans.
Šķēps bija trāpījis starp pleca locītavu un atslēgas kaulu, pārcirzdams vienu no lielajām vēnām, kas spēcīgi asiņoja. Pēc Zvirbuļvanaga norādījumiem Arrens saplēsa strēmelēs vienu no kokvilnas krekliem un sāka pārsiet ievainojumu. Zvirbuļvanags palūdza, lai viņš padod šķēpu, un, kad Arrens to ielika viņam klēpī, mags pārvilka labo roku pār asmeni, kas bija tievs un garš kā vītola lapa, rupjš bronzas darinājums; viņš it kā gribēja kauto sacīt, bet pēc brīža papurināja galvu. — Man nav speka burvībām, - viņš teica. - Vēlāk. Gan būs labi. Vai tu van izvest mūs no šī līča, Arren?
Puisis klusēdams atgriezās pie airiem. Saliecis muguru, viņš sparīgi strādāja, un, tā kā jauneklīgajā, lokanajā auguma spēka bija pietiekami daudz, viņš izveda Tālredzi" no pusmēness līča atklātā jūrā. Robežjoslu bija pārņēmis ilgais, rāmais pusdienlaika miers. Bura ļengeni karājās lejup. Saule kveldēja cauri dūmakas plīvuram un zaļās virsotnes lielajā tveicē šķita trīcam un drebam. Zvirbuļvanags izstiepies gulēja laivas dibenā, atspiedis galvu pret airsolu blakus grozeklim; viņš gulēja nekustīgs, puspavērtām acīm un lūpām. Arrenam nepatika viņa sejā, un viņš lūkojās ūdenī aiz laivas pakaļgala. Virs ūdens trīsēja tveices dūmaka, it kā no debesīm ķeptos timekļu plīvuri. Arrena rokas pagurumā drebeja, bet viņš airēja tālāk.
- Kurp tu mūs ved? - Zvirbuļvanags piesmakušā balsī jautāja, piecēlies pussēdus. Arrens pagriezdamies ieraudzīja, ka pusmēness līcis atkal ieskauj laivu savās zaļajās rokās un priekšā blāv baltā piekrastes svītra, bet gaisā virs galvas blīvējas kalni. Pats nemanīdams, viņš bija pagriezis laivu atpakaļ.
- Es vairs nevaru paairēt, - Arrens teica, nolikdams airus un iedams apmesties laivas priekšgalā. Viņam joprojām likās, ka Sopli sēž aizmugurē pie masta. Viņi tik daudz dienu bija pavadījuši kopā un viņa nāve bija pienākusi tik pēkšņi un bezjēdzīgi, ka notikušais bija grūti saprotams. It viss bija grūti saprotams.
Laiva rāmi šūpojās viļņos, bura ļengani karājās mastā. Līcī sāka plūst paisuma ūdens; lēnām pagriezdams "Tālredzi" ar sānu pret straumi, tas nelieliem grūdieniem nesa laivu arvien dziļāk līcī pretī tālajai, baltajai piekrastes svītrai.
- "Tālredze", - mags saudzīgi teica un piebilda pāris vārdu Senvalodā; laiva lēni sašūpojās, pagriezās ar Priekšgalu pret jūru un pa balti kvēlošo ūdens klajumu aizslīdēja projām, izraudamās no līča rokām.
Taču nepilnas stundas laikā tā tikpat lēni un klusi pie-tinia, apstājās, un bura atkal nedzīvi nokārās lejup. Arrens Paskatījās atpakaļ un redzēja, ka ceļabiedrs guļ laivā tāpat iepriekš, bet viņa galva atmesta atpakaļ un acis aizvērrtas.
Visu šo laiku Arrens juta smagas, šķebīgas šausmas, arvien pieauga un neļāva viņam rīkoties, itin kā smalkiem pinekļiem sasaistīdamas miesu un prātu. Viņā nebija nekādas drosmes, kas spētu cīnīties pret šīm bailēm, tikai trulas dusmas par savu likteni.
