Nedrīkstētu ļaut laivai pieslīdēt tuvu klinšaina krastiem, kuros cilvēki uzbrūk svešiniekiem, - tikda viņš saprata, taču šķita, ka tam nav nozīmes. Ko tad viņš var darīt? Airēt laivu atpakaļ uz Rouku? Arrens jutās zudis, bezcerīgi pazudis Robežjoslas plašumos. Pēc nedēļām ilgā brauciena viņš nekad nespēs aizvadīt laivu atpakaļ līdz kādai viesmīlīgai salai. To varētu vienīgi maga palīdzību, bet Zvirbuļvanags gulēja ievainots un bezpalīdzīgs, un tas bija noticis tikpat pēkšņi un bezjēdzīgi kā Sopli nāve. Viņa seja bija pārvērtusies, kļuvu ļengana un dzeltenīga... varbūt viņš mirst Arrens saprat ka vajadzētu iet un novietot viņu zem nojumes, kur nekveldē saule, un iedot viņam ūdeni: cilvēkam, kurs zau dējis asinis, vajag dzert. Bet ūdens nepietika jau vairaka dienas; muca bija gandrīz tukša. Kāda tam nozīme? Ne kam vairs nav nozīmes, nav jēgas. Viņu veiksme ir aiztecējusi.
Ritēja stundas, karsēja saule, un pelēcīgā tveice ieskāva Arrenu no visām pusēm. Viņš sēdēja nekustēdamies.
Pierei pieskārās spirgtāka pūsma. Arrens paskatījās augšup. Bija vakars; saule bija norietējusi, un rietumi kvēloja nespodri sarkani. Viegla austrumu vēja dzīta. "Tālredze” lēni slīdēja gar stāvajiem, mežainajiem Obeholas krastiem.
Arrens aizgāja pie sava ceļabiedra, iekārtoja viņam zem nojumes guļamo matraci un iedeva padzerties. To viņš darīja steigšus, cenzdamies neskatīties uz pārsēju ko vajadzēja nomainīt, jo brūce nebija gluži mitējusies asiņot. Zvirbuļvanags, gurds un zaudējis spēkus, neko nerunāja; pat kāri dzerdams, viņš aizvēra plakstus un slīga miegā, it kā šīs alkas būtu vēl spēcīgākas. Viņš gulēja klusi, un, kad vējš tumsā pierima, tā vietā nestājās magvējš, un laiva atkal dīki šūpojās rāmi viļņotajā ūdenī. Bet kalni, kas slējās labajā pusē, tagad izskatījās melni pret krārāšņi zvaigžņotajām debesīm, un Arrens ilgi lūkojās tajos. To apveidi viņam likās pazīstami, it kā viņš tos būtu redzējis jau agrāk, it kā viņš tos būtu pazinis visu mūžu.
Likdamies gulēt, viņš iekārtojās ar seju uz dienvidiem, un tur, augstu debesīs virs plašā jūras klajuma, mirdzēja Gorbadonas zvaigzne. Kopā ar divām zemākajām zvaigznēm tā veidoja trijstūri, un zem tā bija parādījušās trīs citas, taisnā līnijā izvietojušās zvaigznes, kopā veidodamas lielāku trijstūri. Nakts gaitā no melni sudrabotā lidzenuma iznira vēl divas zvaigznes, tikpat dzeltenas ķā Gorbadona, tikai bālākas, un izvietojās slīpi no labās puses uz kreiso, sākot no trijstūra pamatnes labā stūra. Tātad tur ir jau astoņas no deviņām zvaigznēm, kurām it kā jāveido cilvēka stāvs vai ari hardiešu Agnena rūna. Arrena acis nekādu cilvēka stāvu neredzēja; varbūt tas bija ļoti izkropļots, kā tas zvaigznājos mēdz būt; taču rūna bija skaidri saskatāma - āķis un šķērssvītra, pietrūka tikai pēdējā pamatnes vilciena, jo beidzamā zvaigzne vēl nebija uzlēkusi.
Vērodams zvaigznāju, Arrens aizmiga.
Kad viņš rītausmā pamodās, "Tālredze" bija aiznesta gabalu tālāk no Obeholas. Migla slēpa krastus un mežus, un redzamas bija tikai kalnu virsotnes; tālāk, virs violetiem dienvidu ūdeņiem, migla pārtapa caurspīdīgā dūmakā, aizplīvurodama pēdējās zvaigznes.
Arrens paskatījās uz ceļabiedru. Zvirbuļvanags elpoja saraustīti, it kā zem miega virskārtas viļņotu sāpes, tomēr Služi to nepārtraukdamas. Viņa seja saltajā, neaizēnotajā gaissmā izskatījās izvagota un vecīga. Arrens, raudzīdamies viņā, redzēja cilvēku, kuram nav nekāda spēka, burvju spēju, varenības, pat jaunības ne — itin nekā.
Viņš nebija izglābis Sopli, nebija izvairījies no raidītā šķēpa Viņš bija ievedis visus briesmās un nebija spējis paglābt. Tagad Sopli ir miris, viņš pats mirst, un jāmirst būs ari Arrenam. Viss šī vīra vainas dēļ, un viss velti, bez jebkāda ieguvuma.
Tā Arrens lūkojās viņā ar izmisuma acīm, kas neko nespēja redzēt.
Viņā nesakustējās nekādas atmiņas par strūklaku zem pīlādža, par balto maga gaismu miglā uz vergu kuģa vai par panīkušajiem dārziem ap Krāsotāju namu. Viņā nemodās ne lepnums, ne spītība. Viņš vēroja ausmu virs klusās jūras un zemajiem, plašajiem viļņiem, kas mirgoja gaiša ametista krāsā, un viss šķita kā sapnis — bāls, bez īstenības skaudruma un dzīvīguma. Un sapņa dziļumos, tāpat kā jūras dziļumos, nebija nekā, vienīgi tukšums. Dziļuma nemaz nebija.
Laiva peldēja uz priekšu lēni un nevienmērīgi, vēja mainīgo untumu dzīta. Aiz muguras pret saullēkta debesīm melni iezīmējās Obeholas kalnu virsotnes, un pamazām cēlās vējš, nesdams laivu projām no krasta, projām no pasaules atklātajā jūrā.
Tās dienas vidū Zvirbuļvanags sakustējās un lūdza ūdeni. Padzēries viņš vaicāja: - Kurp mēs braucam? -Jobura virs galvas bija cieši nostiepta un laiva traucās kā bezdelīga pār slaidajiem viļņiem.
Uz rietumiem vai ziemeļrietumiem.
-Man salst, - Zvirbuļvanags teica. Saule spoži kvēloja, karsēdama laivu kā spelti.
Arrens neko neatbildēja.
-Centies turēties uz rietumiem. Vellogi, uz rietumiem no Obeholas. Tur ir zeme. Mums vajag ūdeni.Puisis skatījās uz priekšu pār klajo jūru.
- Kas noticis, Arren?
