Jauneklis neatbildēja.
Zvirbuļvanags mēģināja piecelties sēdus, bet, kad tas neizdevās, viņš centās aizsniegt savu zizli pie riku kastes, tomēr tas nebija aizsniedzams, un, kad viņš atkal mēģina runāt, vārdi strēga izkaltušajās lūpās. Brūce zem Piemirkušā un apkaltušā pārsēja atkal sāka asiņot, un uz Melnajām krūtīm veidojās koši sarkans zirnekļa tīklam līdzīgs veidojums. Viņš strauji ievilka elpu un aizvēra acis.
Arrens paskatījās uz gulētāju, bet tikai īsu bridi un bezjebkādām jūtām. Aizgājis laivas priekšgalā, viņš atkal notupās un raudzījās tālumā. Mute viņam bija sausa. Austrenis, kas tagad vienmērīgi pūta pār atklāto jūru, bija sauss kā tuksneša vējš. Muciņā bija atlikušas tikai divas vai trīs pintes ūdens, un tās, pēc Arrena domām, bija Zvirbuļvanagam, nevis viņam; puisim neienāca prātā aiztikt šo ūdeni. Arrens bija izmetis makšķeres, jo pēc aizbraukšanas no Lorbanerijas bija iemācījies, ka jēlas zivis remdē gan izsalkumu, gan slāpes, taču nekas neķērās. Bet arī tas nelikās svarīgi. Laiva peldēja pa ūdens tuksnesi tālāk. Virs laivas tieši tapat austrumiem uz rietumiem lēni virzījās saule, tomēr apdzīdama braucējus par visu debess tiesu.
Vienubrīd Arrenam likās, ka viņš dienvidu pusē redz zilu izcilni, kas varētu būt gan zeme, gan mākonis; laiva jau vairākas stundas virzījās uz ziemeļrietumiem. Viņš necentās mainīt virzienu, bet ļāva tai peldēt uz prieki. Varbūt zeme ir īsta, varbūt ne, bet tam nav nozīmes.Arrēnam viss plašais, mirdzošais vēja un gaismas krāšņums: izskatījās blāvs un neīsts.
Pienāca nakts, pienāca atkal rīts, atkal nakts, atkal rīts - gluži kā vienmērīgi bungu vālīšu sitieni uz nostieptā debess audekla.
Arrens iemērca roku pār laivas malu ūdenī. Īsu mirkli viņš redzēja spilgtu ainu: bāli zaļgana roka zem dzīvibas pilna ūdens. Pieliecies Arrens nosūkāja no pirksi mitrumu. Tas bija rūgts un sūrstoši dedzināja lūpas,bet viņš darīja to vēlreiz. Pēc tam viņam kļuva nelabi, un viņš sakņupis sāka vemt, bet rīkli tikai dedzināja zults. Nebija vairs atlicis ūdens, ko dot Zvirbuļvanagam un Arrens baidījās iet magam tuvumā. Viņš apgulas drebēdams, par spīti karstumam. Viss bija kluss, un spožs - neizturami spožs. Arrens paslēpa acis no gaismas.
Viņi trijatā stāvēja laivā - tievi, stūraini radījumi lielām acīm, kā dīvaini, tumši gārni vai dzērves. Viņu balsis skanēja smalki kā putnu čiepsti. Arrens viņus nesaprata. Viens notupās pie viņa ar tumšu pūsli rokā un ielēja no kautko Arrenam mutē: tas bija ūdens. Arrens kāri dzēra, aizrijās, atkal dzēra, līdz iztukšoja visu maišeli. Tad viņš paskatījās apkārt un mēģināja uztrausties kājās, atkārtodams: - Kur viņš ir, kur viņš ir? - Jo "Tālredzē" kopā ar viņu bija tikai šie trīs savādie, tievie cilvēki.
Tie nesaprašanā lūkojās uz Arrenu.
- Otrs braucējs, - viņš ķērcoši iesaucās; sūrstošā rīkle un pārkaltušās lūpas traucēja veidot vārdus. - Mans draugs...
Viens no svešajiem saprata Arrena uztraukumu, kaut ari nesaprata vārdus, un viegli uzlika roku viņam uz pleca, ar otru norādīdams uz priekšu. - Tur, - viņš mierinošā balsī teica.
Arrens paskatījās. Laivas priekšā un uz ziemeļiem no tās viņš ieraudzīja plostus - gan tuvu pie laivas, gan izkaisītus pa visu tālo plašumu; plostu bija tik daudz, ka tie izskatījās kā peldošas rudens lapas dīķī. Tie bija zemi, gandrīz ūdens līmenī, un katram vidū slējās viena vai divas nojumes vai būdas, un dažiem bija vairākpakāpju masti. Tie peldēja kā lapas, ļoti rāmi un līgani celdamies augšup un laizdamies lejup līdz ar rietumu okeāna viļņiem. Starp tiem mirdzēja sudrabainas ūdens strēles, un virs tiem blīvējās lieli violeti un zeltaini lietusmākoņi, aptumšodami rietumu pamali.
- Tur, - vīrietis teica, norādīdams uz lielu plostu blakus "Tālredzei".
-Dzīvs?
Visi krietnu brīdi skatījās uz viņu, līdz viens beidzot saprata.
- Dzīvs. Viņš ir dzīvs. - Tad Arrens sāka raudāt;viņš elsoja sausām acīm, līdz viens no svešajiem sanema viņa roku savā spēcīgajā, šaurajā plaukstā un aizvilka no "Tālredzes" uz vienu no plostiem, pie kura laiva bija cieši piestiprināta. Plosts bija tik liels un pamatīgs, ka zem viņu svara nemaz neiegrima. Vīrietis pārveda Arrenu tam pāri, bet cits pastiepa masīvu žebērkli ar līku vaļu haizivs zobu galā un pievilka klāt nākamo plostu, līdz spraugai bija iespējams pārkāpt pāri. Tur viņš aizveda Arrenu uz būdu vai nojumi, kurai viena mala bija vaļi, bet trīs pārējās sedza audekla aizslietņi. - Apgulies! viņš teica, un pēc tam Arrens neaptvēra vairs neko.
Viņš gulēja uz muguras, izstiepies visā garumā, lūko damies augšup uz raupju, zaļu jumtu, ko izraibināja sīki gaismas laukumiņi. Viņam šķita, ka viņš atrodas Semermainas ābeļdārzos, kalnos aiz Berilas, kur Enlada prinči mēdz pavadīt vasaras; viņš nodomāja, ka guļ Semermainas biezajā zālē un caur ābeļu zariem lūkoja augšup saulē.
