Pēc brīža Arrens izdzirda ūdens šļakstus un burzguļošanu tukšajās vietās zem plosta un plosta cilvēku smalkās balsis; tie sarunājās valodā, kura bija līdzīga
Pēc kāda laika Arrens sāka domāt, ka vajadzēja celties; to izdarījis, viņš secināja, ka viņa ķermenis izskatas ļoti noliesējis un apdedzis; kājas grīļojās, tomēr speja viņu noturēt. Arrens atbīdīja sānis audekla aizkarus, kas veidoja nojumes sienas, un izgāja pēcpusdienas gaisā.
Kamēr viņš gulēja, bija nolijis lietus. Plosta lielie, līdzeni apdarinātie, cieši savienotie četrstūru baļķi ar rūpīgi aizdrīvētām spraugām no mitruma izskatījās tumsi, un tievo, puskailo cilvēciņu mati bija salijuši un krita taisnās, melnās šķipsnās. Bet rietumu pusē, kur saule slīdēja lejup, debesis pletās skaidras, un mākoņi, sablīvējušies sudrabainā kaudzē, steidzās projām uz ziemeļaustrumiem.
Viens no svešiniekiem piesardzīgi tuvojās Arrenam un apstājās dažus soļus no viņa. Vīrietis bija sīks uz mazs, augumā līdzīgs divpadsmit gadus vecam zēnam; viņa acis bija iegarenas, lielas un tumšas. Rokā viņam bija šķēps aratskabargainu ziloņkaula galu.
Arrens viņam teica: - Tu un tavi ļaudis man izglāba dzīvību.
Vīrietis pamāja ar galvu.
- Vai tu varētu aizvest mani pie mana biedra?
Plosta vīrs aizgriezās un spalgi, griezīgi iesaucās; tas skanēja kā jūrasputna kliedziens. Pēc tam viņš pietupās, itin kā kaut ko gaidīdams, un Arrens darīja to pašu.
Plostiem bija masti, bet šī plosta masts nebija vairākdaļīgs. Mastos varēja uzvilkt buras, kas salīdzinājumā plosta platumu izskatījās maziņas. Buras bija darinātas iļbrūna materiāla; tas nebija ne buraudekls, ne lins, bet šķiedraina drēbe, kas izskatījās nevis austa, bet velta lidzīgs filcam. Plostam, kurš atradās apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā, brūnā bura ar virvju palīdzību tika noēsta no šķērskoka, un tas lēni sāka virzīties šurp, stumdīts pārējos plostus un atbrīvodams sev ceļu, līdz nokļuvaa līdzās Arrena plostam. Kad starp abiem plostiem atlikušas tikai trīs pēdas, vīrietis blakus Arrenam pecelās un bez piepūles pārlēca pāri ūdens svītrai. Arrens darija to pašu un neveikli nokrita uz visām četrām: viņa ceļgali bija pilnīgi zaudējuši atsperīgumu. Uzslējies kājās, viņš redzēja, ka sīkais cilvēks skatās uz viņu -nevis ar uzjautrinājumu, bet ar atzinību; acīmredzot Arrenasa savaldība bija iemantojusi cieņu.
Šis plosts bija lielāks un pacēlās augstāk virs nekā pārējie; tas bija gatavots no baļķiem četrdesmit garumā un četras vai piecas pēdas platumā, un laikazobs līdz ar ilgo lietojumu to bija padarījusi gluži melnu. tā atradās vairākas būdas un nojumes, starp kurām slējās dīvainas, no koka grebtas statujas; visos četros sturos tam bija augstas kārtis ar jūrasputnu spalvām galā. Pavadonis aizveda Arrenu uz vismazāko nojumi, un jauneklis ieraudzīja Zvirbuļvanagu, kurš gulēja ciešā miegā.
Arrens apsēdās nojumes iekšpusē. Viņa pavadonis aizgāja atpakaļ uz otru plostu, un neviens viņu vairs traucēja. Apmēram pēc stundas kāda sieviete atnesa viņam ēdienu.- kaut ko līdzīgu aukstam zivju sautejumam, kurā peldēja caurspīdīgi, zaļgani gabaliņi; edamais bija sāļš, taču garšoja labi. Viņš dabūja arī nelielu krūzīti ūdens; tas bija sastāvējies un ar piķa no piegaršu mucas aizdrīvētajām spraugām. Pēc tā, kā šis ūdens tika pasniegts, Arrens juta, ka sieviete viņam atvēl lielu dargumu, godā turamu vērtību. Viņš to izdzēra ar cieņu un vairāk nelūdza, kaut gan labprāt būtu iztukšojis desmitkārt lielāku devu.
Zvirbuļvanaga plecs bija prasmīgi apsaitēts, un vina miegs likās ciešs un mierīgs. Kad mags pamodās, acis raudzījās skaidri. Palūkojies uz Arrenu, viņš pasmaidijadīja savu jauko, gaišo smaidu, kas cietajos vaibstos izskatījās pārsteidzošs. Arrenam piepeši atkal sagribi raudāt. Viņš klusēdams uzlika roku uz Zvirbuļvanaga plaukstas.
Viens no plosta vīriem pienāca tuvāk un notupās ēnā pie lielās blakus būdas, kura izskatījās itin kā līdzīga Kaplim; virs ieejas tai bija sarežģīts kvadrātveida rotājums un stenderes veidoja no baļķiem izgrebti pelēki vaļi. Šīs vīrietis bija mazs un tievs tāpat kā pārējie, auguma līdzīgs zēnam, taču spēcīgajos sejas vaibstos jautās daudzu gadu zīmogs. Vienīgais apģērba gabals viņam bija gurnauts, taču iespaidīgāka par ietērpu bija lepnā, pašcieņas pilnā izturēšanās. - Viņam jāguļ, - vīrietis teica, un Arrens, atstājis Zvirbuļvanagu nojumē, piegāja viņam klat.
-Tu esi šo cilvēku vadonis, - Arrens teica; viņa acs nemaldīgi pazina princi pārējo vidū.
-Jā, - vīrietis atbildēja un īsi pamāja ar galvu. Arrens stalts un nekustīgs stāvēja viņam pretī. Tad vīrieša tumšās acis uz brīdi ielūkojās viņa sejā. - Arī tu esi vadonis, -viņš piemetināja.
