- Jā, - Arrens atbildēja. Viņam ļoti gribējās zināt, kā plosta vīrs to noskaidrojis, taču viņa izturēšanās palika bezkaislīga. - Bet es kalpoju viņam, savam valdniekam.
Plostinieku vadonis sacīja kaut ko Arrenam nesaprotamu: varbūt dažus vārdus viņš izrunāja citādāk, varbūt minēja nepazīstamus nosaukumus. Pēc tam viņš jautāja: Kāpēc tu atbrauci uz Balatranu?
-Mēs meklējām...
Taču Arrens nezināja, cik daudz drīkst sacīt un ko sacit vispār. Viss bija gluži vienkārši noticis, un viņu meklējumu mērķis šķita kaut kur tālā pagātnē, domas par to bija miglainas un neskaidras. Beidzot Arrens sacija- Mēs piebraucām pie Obeholas. Kad gribējām izkapt, turienieši mums uzbruka. Mans valdnieks tika ievainots.
Un tu?
- Es paliku neskarts, - Arrens atbildēja, lieti noderēja vēsā pašpārliecība, kas bija saaugusi ar prinča stāju un runasveidu jau kopš bēma gadiem. pārņēma kaut kāds... kaut kas līdzīgs ārprātam. Tresais braucējs, kurš bija ar mums kopā, noslīcinājās. Bija kaut kādas bailes... - Viņš aprāvās un apklusa.
Vadonis vēroja puisi melnām, vērīgām acīm.Beidzot viņš teica: - Tātad jūs te nokļuvāt nejauši.
- Jā. Vai mēs vēl esam Dienvidu Robežjoslā?
- Robežjoslā? Nē. Salas... - Vadonis ar slaido, melno roku izdarīja lokveida kustību apmēram ceturtdaļkompasa diapazonā uz ziemeļaustrumiem. - Salas atrodas tur, - viņš paskaidroja. - Visas salas. - Tad, noradīdams uz vakarīgo jūras plašumu no ziemeļiem līdz rietumiem un no rietumiem līdz dienvidiem, viņš teica:—
Nu kādas zemes jūs esat, vadoni?
- Ne no kādas. Mēs esam Atklātās jūras bērni.
Arrens ieskatījās viņa saprātīgajā, vērīgajā sejā.
Tad viņš aplaida skatienu lielajam plostam ar templi un lielajām elku statujām, kas katra bija izgrebta no vesela koka: iespaidīgās dievu figūras bija delfīna, zivs, cilvka un jūrasputna sajaukums; viņš palūkojās uz rosigajiem plosta cilvēkiem, kuri auda, greba koku, makšķerēja, gatavoja ēdienu uz īpašiem paaugstinājumiem, aukleja bērnus; viņš paraudzījās apkārt uz pārējiem plostiem kuri, kopskaitā vismaz septiņdesmit, plašā lokā peldeja virs ūdens; no loka vienas malas līdz otrai varēja būt apmēram jūdze. Šī bija vesela pilsētiņa; no tālākajām majam gaisā vijās tievas dūmu grīstes, vējš palaikam atnesa skanīgas bērnu balsis. Tā bija pilsētiņa, zem kuras pletas bezdibenis.
Vai jūs nekad nepiebraucat krastā? - puisi jautāja.
- Reizi gadā. Mēs braucam uz Garo Kāpu. Tur mēs certam kokus un pielabojam plostus. Tas notiek rudenī, un pec tam mēs sekojam pelēkajiem vaļiem uz ziemeļiem. Ziemā katrs plosts ceļo atsevišķi. Pavasarī atbraucam uz Balatranu un satiekamies. Tad visi staigā no plosta uz plostu, notiek kāzas un tiek dejota Ilgā Deja. Šie ir Balatranas ceļi; no šejienes lielā straume nes uz dienvidiem. Vasarā mēs peldam pa lielo straumi uz dienvidiem, līdz ieraugām Lielos - pelēkos vaļus, kuri griežas uz ziemeļiem. Tad mēs tiem sekojam un beidzot atgriežamies pavadīt neilgu laiku Emas piekrastē pie Garās Kāpas.
-Tas ir ārkārtīgi apbrīnojami, vadoni, - sacīja Arrens.
- Es pirmo reizi sastopu tādus ļaudis kā jūsējie. Mana māja no šejienes ir ļoti tālu. Tomēr arī tur, Enladas salā, mēs vasaras vidū dejojam Ilgo Deju.
- Jūs mīdāt cietzemi un darāt to drošu, - plostinieku vadonis sausi teica. - Mēs dejojam virs dziļās jūras.
Pēc kāda laika viņš vaicāja: - Kā viņu sauc, tavu valdnieku?
-Zvirbuļvanags, - Arrens atbildēja. Vadonis atkārtoja dzirdētās zilbes, tacu varēja redzēt, ka tās viņam neko neizsaka. Un tas vairāk par visu pārējo lika Arrenam ticēt, ka viņa stāsts ir patiess - ka šie cilvēki cauru gadu dzīvo jūrā, atklātā jūrā, tālu no jebkādām zemēm vai zemju Pazīmēm un no sauszemes putnu ceļiem, cietzemes ie-Wtoieku nezināti un nepazīti.
Viņā bija nāve, - vadonis teica. - Viņam jāguļ. Ej atpakaļ uz Zvaigznes plostu, un es došu tev ziņu. - Vīrietis piecēlās. Viņa izturēšanās pauda nesatricināmu pašpārliecību, taču šķita, ka viņš nav īsti pārliecināts par to kas ir Arrens un vai vajadzētu izturēties pret viņu kā pret līdzīgu vai kā pret zēnu. Arrenam šajos apstākļos labak šķita ieņemt zēna lomu, un viņš, paklausīdams rīkojumam, pagriezās uz promiešanu, taču sastapa citu šķērsli. Plosti bija atkal attālinājušies cits no cita, un starp šo un blakus plostu simt jardu platumā viļņoja samtains ūdens.
Atklātās jūras bērnu vadonis īsi uzrunāja Arrenu velreiz. - Peldi! - viņš teica.
Arrens nedroši ienira ūdenī. Vēsums tīkami skara sauIes apdedzināto ādu. Pārpeldējis joslu, viņš izkāpa uz otra plosta un ieraudzīja, ka no tā viņu ar neslēptu intereij vēro piecu vai sešu bērnu un jauniešu pulciņš. Kāda to sīka meitene sacīja: - Tu peldi kā zivs uz āķa.
