- Kā tad man būtu jāpeld? - Arrens laipni apvaicājas, kaut ari jutās mazliet satriekts; pret tik sīku cilvēciņu viņš neparko nespēja izturēties rupji. Meitene izskati gluži kā maziņa, smalki veidota statuja no pulēta sarka koka. - Tā! - viņa iesaucās un kā ronis ienira ņirbošai mirdzošajā ūdenī. Tikai pēc krietna laika Arrens no neticama attāluma izdzirda viņas spalgo saucienu ieraudzīja virs ūdens melno, spīdīgi gludo galvu.
-Aiziet! - iesaucās kāds puisis, kurš varēja būt Ārerena vecumā, kaut gan pēc garuma un miesasbūves atgādinaja divpadsmit gadus vecu zēnu; viņš bija nopietna izskata jauneklis, un pār visu muguru viņam stiepās zils krabja tetovējums. Viņš ielēca ūdenī, un viņam sekoja visi pārējie, arī trīs gadus vecais zēns, tāpēc Arrenam atlika tikai darīt to pašu, un arī viņš nolēca no plosta, cenzdamies nešlakstināties.
- Kā zutis, - teica zēns, uzniris Arrenam pie pleca.
- Kā delfīns, - sacīja jauka meitene ar jauku smaidu un pazuda zem ūdens.
- Kā es! - iespiedzās trīsgadīgais puišelis, šūpo viļņos kā pudele.
Tā līdz pat vakara tumsai, visu nākamo garo, zeltaino dienu un visas turpmākās dienas Arrens peldējās, sagājās un strādāja kopā ar Zvaigznes plosta jaunajiem cilvekiem. Un no visiem šī ceļojuma notikumiem kopš brīža, kad viņš kopā ar Zvirbuļvanagu ekvinokcijas rītā bija aizbraukuši no Roukas, šis piedzīvojums šķita pats dīvainākais; tam itin kā nebija sakara ar visu, kas noticis pirms tam, šajā ceļojumā un viņa agrākajā dzīvē, un vēl jo mazāk sakara tam bija ar to, kam lemts notikt nākotnē. Naktī, gulēdams pārējo vidū zem zvaigžņotajām debesīm, Arrens domāja: "Ir gluži tā, it kā es būtu miris un šī būtu viņsaule - šī gaišā vieta ārpus pasaules robežām, starp juras dēliem un meitām..."
Pirms aizmigšanas viņš raudzījās tālu uz dienvidiem, uzdzelteno zvaigzni un Beigu Rūnas zīmi, un ikreiz viņš redzēja Gorbadonu un mazāko daļu no lielā trijstūra, bet tagad tas uzausa vēlāk, un viņš nespēja noturēt acis vaļā lidz brīdim, kad virs apvāršņa parādīsies viss veidojums. Dienu un nakti plosti peldēja uz dienvidiem, bet jūrā neredzēja nekādas pārmaiņas, jo mūžam mainīgais paliek nemainīgs; palaikam pārskrēja maija negaiss ar lietu, bet toktis mirdzēja zvaigznes, un gandrīz visu dienu spīdēja saule.
Arrens zināja, ka visa plostinieku dzīve nevar paiet šadā sapnim līdzīgā vieglumā. Viņš apvaicājās par ziemu, un cilvēkiem pastāstīja viņam par ilgajiem lietiem un brāzmainajiem viļņiem, par ceļošanu atsevišķos plostos, kas nedeļām, nedēļām, nedēļām, nošķirti cits no cita, peld un šūpojas cauri pelēcībai un tumsai.. Iepriekšējā ziemā vetra bija plosījusies mēnesi no vietas, un viņi bija piedzivojuši "tik lielus viļņus kā negaisa mākoņi" - nevis ka kalni,jo kalnus viņi nekad nebija redzējuši.
No viena viļņa muguras viņi varēja saskatīt nākamo milzeni, kas no jūdzes attālumadrāzies viļņu virzienā.Arrens gribēja zināt,vai plosti spēj kuģot pa tādu jūru, un plostnieki atbildēja:parasti jā, bet ne vienmēr.Pavasarī, kad viņi sapulcējoties Balatranā,reizēm trūkstot, divu, vai triju, reizēmsešu plostu...
Plostinieki precējās ļoti jauni. Zilkrabis, puisis ar krabja tetovējumu, un glītā meitene Kaija bija virs un dieva, kaut gan viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, bet viņai par diviem gadiem mazāk; šādas laulības plostinieku vidu bija gluži parastas. Pa plostiem rāpoja un tenterēja daudz mazuļu, kuri bija piesieti garās siksnās pie vidus nojumes četriem stabiem; dienas karstumā viņi visi salīda nojumē un gulēja, sakrituši kaudzē cits pār citu. Lielākie bērni pieskatīja mazākos, un visus darbus kopīgi veica gan viriesi, gan sievietes. Visi vāca lielās brūnlapu jūraszaIes - Balatranas
Kad viņš beidzot tikai ataicināts uz vadoņa plosta Zvirbuļvanags bridi lūkojās uz viņu un teica; tu izskaties kā tas Arrens, kuru es redzēju Struklalas pagalmā: spīdīgs kā zelta ronis. Tas tev šeit piestāv zēn.
- Jā, valdniek.
