Viņš runāja smaidīdams, it kā arī uz viņu būtu iedaribojies saulainais bezlaika dzīves vieglums, taču seja vinam bija izdēdējusi un acu skatiens satumsis. Arrens to redzēja un saprata, ka nevar izvairīties no rūgtās patiesības.
-Es nodevu... - viņš iesāka un aprāvās. - Es pievīlu tavu uzticēšanos.
Kā tā, Arren?
-Tur... pie Obeholas. Tieši tad, kad patiešām biju tev vajadzīgs. Tu biji ievainots, un tev vajadzēja manu palīdzību. Es neko nedarīju. Laiva peldēja uz labu laimi, un ļavu ļāvu tai peldēt. Tev sāpēja, bet es neko tavā labā nedarīju. Es redzēju zemi... redzēju zemi, bet pat nemēģināju pagriezt laivu.
- Klusē, zēn! - mags teica ar tādu stingrību balsī, ka Arrens paklausīja. Pēc brīža viņš piebilda: - Pastāsti, ko to tobrīd domāji!
- Neko, valdniek... neko! Man likās, ka nav jēgas neko darīt. Man likās, ka tavas burvju spējas ir pagalam- nē, ka tev tādu vispār nav bijis! Ka tu mani esi piemanijis. - Arrena seju pārklāja sviedri, un vajadzēja runāt ar piespiešanos, tomēr viņš turpināja: - Es baidījos no tevis. Es baidījos no nāves. Tā baidījos, ka nespēju uz tevi Skatīties, jo zināju - tu varbūt mirsti. Nespēju domāt par to, ka kaut kur ir iespēja... iespēja, kā es varu izbēgt no nāves, ja vien man izdotos to atrast.Bet visu laiku dzīvība tecēja projām, it kā kaut kur būtu
atvērusies liela brūce, no kuras aizplūstu asinis no tavējās. Bet tas pats notika visur. Un es nedarīju neko, tikai centos paslēpties no nāves bailēm, Arrens apklusa, jo skaļi pasacīt patiesību bija ārkārtīgi grūti. Viņu kavēja nevis kauns, bet bailes - tās pašas bailes. Tagad viņš zināja, kāpēc šī rāmā dzīve jura saulē uz plostiem viņam šķitusi kā aizdzīve vai kā kaut kas nereāls. Tas bija tāpēc, ka viņs sirdī zināja: realitāte ir tukša, bez dzīvības, siltuma, krāsas vai skaņas,bez nozīmes.
Nav nedz augstumu, nedz dziļumu. Visa šī jaukā formu, gaismu un krāsu rotaļa uz jūras un cilvēku acīs nav nekas īsts, tā ir ilūziju spēle seklajā pasaulē. Ilūzijas izgaist, un paliek bezveidība un aukstums. Cits nekas.
Zvirbuļvanags lūkojās uz Arrenu, un puisis bija nodūris acis, vairīdamies no šī skatiena. Bet tad Arrenā ierunājās kāda drusciņa drosmes vai zobgalības: augstpratiga un nesaudzīga tā teica: "Gļēvulis! Gļēvulis! Vai tu gribu aizmest projām pat to?"
Un viņš ar lielu piespiešanos pacēla skatienu un itlūkojās sava ceļabiedra acīs.
Zvirbuļvanags pasniedzās un saņēma Arrena plaukstu ciešā tvērienā, tā ka sastapās gan viņu skatieni, kas Mags izrunāja Arrena īsto vārdu, kuru nekad skali nebija teicis: - Lebannen! - Pēc brīža viņš atkrtoja:
- Lebannens ir šis vārds. Un tas esi tu. Nav ne drošības ne beigu. Vārds jāuzklausa klusumā; lai redzētu zvaigznes, vajadzīga tumsa. Deja vienmēr tiek dejota virs tušuma - virs baisa bezdibeņa.
Arrens sažņaudza plaukstas un nolieca galvu lejup līdz viņa piere pieskārās Zvirbuļvanaga rokai.- Es Tevipievīlu, - viņš teica. - Es atkal pievilšu tevi un pats sevi. Man nav pietiekami daudz spēka!
Tev ir pietiekami daudz spēka. - Maga balss skanēja sudzīgi taču tajā jautās tāds pats skarbums, kas bija uzniris paša Arrena kauna dzīlēs un izsmējis viņu. - To,ko tu mīli, tu mīlēsi arī turpmāk. To, ko esi uzsācis, tu izdarisi līdz galam. Tu esi cerību piepildītājs, uz tevi var paļauties. Bet septiņpadsmit gadu bruņas nav pietiekami stipras pret izmisuma ieroci... Apdomā, Arren! Noraidīt nāvi nozīmē noraidīt dzīvi.
Bet es meklēju nāvi - tavu un savējo! - Arrens pacēla galvu un ieskatījās Zvirbuļvanagam sejā. - Tāpat tā Sopli, kurš noslīcinājās...
- Sopli nemeklēja nāvi. Viņš meklēja ceļu, kā izbēgt no tās un no dzīves. Viņš meklēja drošību, beigas bailēm- un meklēja līdz nāves bailēm.
- Bet kaut kur pastāv... pastāv tāds ceļš. Ceļš projām no nāvēs. Atpakaļ dzīvē. Dzīvē aiz nāves, dzīvē bez nāves. Tas ir tas, ko viņi meklē. Zaķis un Sopli, kuri bija burvji. Tas ir tas, ko mēs meklējam. Tev... tev labāk par visiem jāzina... jāzina, kur ir tāds ceļš...
Maga spēcīgā roka joprojām turēja Arrena plaukstu.
-Es to nezinu, - Zvirbuļvanags teica. - Jā, es zinu, ko viņi iedomājas meklējam. Bet zinu arī, ka tie ir meli. Paklausies, Arren. Tu reiz mirsi. Tu nedzīvosi mūžīgi. Mūžīgi nedzīvos neviens cilvēks un neviena lieta. Nemirstīgs nav nekas. Bet tikai mums ir lemts apzināties, jāmirst. Un tā ir liela dāvana: patības dāvana. Jo mums pieder vienīgi tas, par ko mēs zinām: tas būs jāzaudē, un esam gatavi zaudēt... Šī patība, kas ir mūsu mocība, dārgums un mūsu cilvēcība, neilgst mūžīgi. Tā mainās, tā aiziet, tā ir vilnis jūrā. Vai tu vēlētos, lai jūra stingst un paisumi aprimst tādēļ, lai glābtu vienu vilni, glābtu sevi? Vai gribētu atdot savu roku prasmi, savas sirds degsmi, saullēkta un saulrieta gaismu, lai nopirktu sev drošību - mūžīgu drošību?
