Tas ir tas, pēc tiecas cilvēki Vothortā, Lorbanerijā un citur. Tā ir vēstj dzirdējuši dzirdīgie: noliedzot dzīvi, var noliegt dzīvot mūžīgi! Un šo vēsts, kuru es nedzirdu, Arren, jo negribu to dzirdēt. Es neņemšu izmisumu par padomdevēju.Es esmu kurls, es esmu akls. Tu esi mans ceļa rādītājs.Tu ar savu nevainību un drosmi, ar savu dzīvesgudrībad trūkumu un ar savu uzticību - tu esi mans ceļa radītajs, bērns, kuru es sūtu sev pa priekšu tumsā. Es sekoju tavam bailēm un tavām sāpēm. Tev ir licies, ka es esmu skarbs pret tevi, Arren, bet tu pat nenojaut, cik skarbs es esmu.Es izmantoju tavu mīlestību kā cilvēks izmanto degosu sveci, ļaudams tai izdegt, lai apgaismotu sev ceļu.Un mums ir jāiet tālāk. Mums jāiet tālāk. Mums jāvei šis ceļš. Mums jānokļūst līdz vietai, kur izžūst jūra un izsīkst prieks, līdz vietai, uz kuru tevi velk tavas nāves bailes.
- Kur ir šī vieta, valdniek?
- Es nezinu.
- Es nevaru tevi turp aizvest. Bet es iešu tev lidzi
Viņam pievērstais maga skatiens bija drūms un
neizdibināms.
- Bet ja es atkal cietīšu neveiksmi un pievilšu tevi
- Es tev uzticos, Morreda dēls.
Pēc tam abi klusēja.
Virs viņiem uz zilās dienvidu debess fona tik tikko
jaušami šūpojās augstie, izgrebtie elki: delfīnu ķermeņi, sakļauti kaiju spārni, cilvēku sejas ar plati ieplestam gliemežvāku acīm.
Zvirbuļvanags stīvi piecēlās, jo ievainojums vēl nebūt nebija sadziedēts. - Esmu noguris no šīs nemitīgas sedešanas, - viņš teica. - Tādā bezdarbībā es kļūšu resns.-Viņš sāka staigāt pa plostu turp atpakaļ, un Arrens gāja viņam viņam blakus. Staigādami viņi šo to pārrunāja, Arrens
pastāstija Zvirbuļvanagam, kā pavada dienas un kas ir viņa draugi plostinieku vidū. Zvirbuļvanaga iekšējais nemiers bija lielāks nekā viņa spēks, kas driz vien izsīka. Astājies pie kādas meitenes, kura aiz Lielo Vaļu nama stellēs auda
-Es esmu daudz domājis par to, ko tu man stāstīji, -vadonis lēni un svinīgi iesāka. - Par to, kā cilvēki pēc nāves cer atgriezties atpakaļ savās miesās un, dzīdamies pēc tā, aizmirst pielūgt dievus, pamet novārtā savu miesu un zaudē prātu. Tas ir liels ļaunums un muļķība. Esmu ari domājis: kāds tam sakars ar mums? Mums nav nekā kopīga ar citiem cilvēkiem, ar viņu salām un ieražām, viņu darījumiem un pretdarījumiem. Mēs dzīvojam jūrā, un mūsu dzīvības pieder jūrai. Mēs neceram tās glābt un netiecamies tās zaudēt. Ārprāts nenāk pie mums. Mēs nebraucam uz sauszemi, un sauszemes cilvēki nebrauc Pie mums. Kad es biju jauns, mēs dažreiz aprunājāmies cilvēkiem, kuri laivās atbrauca uz Garo Kāpu, kad mēs tur cirtām plostu baļķus un būvējām ziemas mītnes, todenī, sekodami pelēkajiem vaļiem, mēs bieži redzējām buras no Oholas un Velvas (tā viņš sauca Obeholu Vellogi). Viņi bieži no tālienes sekoja mūsu plostiem, jo mēs zinām ceļus un Lielo tikšanās vietas jūrā. Bet tas ir viss, cik man gadījies redzēt sauszemes cilvēkus, un tagad viņi vairs neparādās nemaz. Varbūt visi zaudējuši prātu apkāvuŠi cits citu. Pirms diviem gadiem mēs no Garās Kaas uz ziemeļiem no Velvas trīs dienas redzējām lielas dekšanas dūmus. Un, ja tā ir, kāda mums daļa? Mēs esam Atlātās jūras bērni. Mūsu ceļi ir jūras ceļi.
- Tomēr, redzēdami viļņos mētājamies sauzemes cilvēku laivu, jūs peldējāt pie tās,
- mags teica,
- Daži no mūsējiem teica, ka tas neesot gudri darīts, un būtu ļāvuši laivai peldēt uz jūras bezgalību, vadonis atbildēja savā augstajā, bezkaislīgajā balsī.
- Tu nebiji viens no viņiem.
- Nē. Es teicu: kaut arī tie ir sauszemes cilvēki viņiem palīdzēsim, un tas tika darīts. Bet ar jūsu nodomiem mums nav nekā kopīga. Ja sauszemes cilvēku vidū ienācis ārprāts, tad sauszemes cilvēkiem jātiek ar to galā. Mēs sekojam Lielajiem Vaļiem. Mēs nevaram palīdzēt jūsu meklējumos. Varat palikt ar mums kopā, cik ilgi vēloaties. Līdz Ilgajai Dejai vairs nav atlicis daudz dienu; pēc tās mēs brauksim atpakaļ uz ziemeļiem pa austsrumi, kura līdz vasaras beigām atkal aiznesīs mūs jūrās pie Garās Kāpas. Ja vēlies palikt pie mums, līdz izdziedināsi savu brūci, tas būs labi darīts. Un, ja vēlies savu laivu un doties projām, arī tas būs labi darīts.
Mags pateicās, un vadonis, sīks un slaiks kā gārnis piecēlās un devās projām, atstādams viņus divatā.
- Nevainībai nav spēka pret ļaunumu, - Zvirbuļvanags mazliet rūgti sacīja. - Toties tai ir spēks, ko dod labais... Man šķiet, ka vajadzēs kādu laiku palikt kopā ar viņiem, līdz es atspirgstu no sava vārguma.
- Tas būtu prātīgi, - sacīja Arrens. Zvirbuļvanaga fiziskā nevarība viņu bija satriekusi un aizkustini viņš bija apņēmies pasargāt šo cilvēku no viņa paša enerģijas un darbošanās tieksmes un pierunāt viņu nogaidīt vismaz tik ilgi, līdz pāriet sāpes, un tikai tad turpināt ceļu.
Mags paskatījās uz viņu, un šķita, ka Arrena viņu gandrīz vai iztrūcinājuši.
