- Viņi šeit ir lādzīgi cilvēki, - Arrens turpināja,to nepamanījis. - Viņi šķiet brīvi no tās dvēseles sērga, ko
redzējām Horttaunā un citās salās. Varbūt nevienā salā mēs nebūtu atraduši palīdzību un tik laipnu uzņemšanu, Ieadu piedzīvojām no šiem pazudušajiem cilvēkiem.
- Iespējams, ka tev taisnība.
- Un vasarā viņi dzīvo patīkamu dzīvi...
- Jā. Kaut gan visu mūžu ēst aukstas zivis, nekad neredzēt ziedošu bumbieri un nezināt, kā garšo avota ūdens, varētu kļūt ļoti nogurdinoši!
Tā nu Arrens atgriezās uz Zvaigznes plosta, strādāja, peldējās, sauļojās kopā ar citiem jaunajiem cilvēkiem, vakara vēsumā kavējās sarunās ar Zvirbuļvanagu un gulēja zem zvaigžņotām debesīm. Ritēja dienas, tuvojās vasaras vidus Ilgā Deja, un Atklātās jūras straumes lēni nesa lielos plostus uz dienvidiem.
Visu cauru nakti, gada visīsāko nakti, uz plostiem dega lāpas; plosti zem spoži zvaigžņotajām debesīm veidoja lielu apli, un jūrā liesmoja ugunīgs gredzens. Plosta ciļvēki dejoja bez bungu, flautu vai citas mūzikas, un vinīgais pavadījums bija kailo kāju ritmiskā dunoņa pret lielajiem, līganajiem plostiem un dziedātāju smalkai balsis, kas žēlabaini skanēja jūras mājokļa plašumā. Tonakt nespīdēja mēness, un dejotāju augumi neskaiti blāvoja zvaigžņu un lāpu gaismā. Ik pa brīdim kāds stāvs iezibējās kā lidojoša zivs, jauneklim lecot no viena plosi uz otru; lēcieni bija gari un augsti, un jaunekļi sacentās tiekdamies aptvert visu plostu apli, izdejoties uz visiciem plostiem pēc kārtas un pirms rītausmas atgriezties iesākumā vietā.
Arrens dejoja kopā ar pārējiem, jo Ilgā Deja tiek dejota visās Arhipelāga salās, kaut arī soļi un dziesmas ir mazliet atšķirties. Bet, kad nakts gaitā daudzi dejotāji pagura un apsēdās malā, lai paskatītos uz citiem va nosnaustos, un dziedātāju balsis kļuva piesmakušas, Arrens kopā ar atsperīgu lēkātāju pulciņu aizdejoja līdz vadoņa plostam un tur apstājās, kamēr pārējie aiztraucās tālā.
Zvirbuļvanags kopā ar vadoni un vadoņa sievām sēdēja tempļa tuvumā. Starp izgrebtajiem vaļiem, kuri veidoja durvju aili, sēdēja dziedātājs, kura augstā balss garajās nakts stundās nebija pagurusi. Viņš nerimtiigi dziedāja, ar plaukstām sizdams ritmu pa koka grīdu.
- Par ko viņš dzied? - Arrens jautāja magam, jo nespēja saprast vārdus: tie tika gari stiepti, un skaņām pa vidu bija daudz trilleru un dīvainu aprāvumu.
- Par pelēkajiem vaļiem, par albatrosu un vētru... Viņi nezina dziesmas par varoņiem un karaļiem. Viņi nezina Erreta- Akbes vārdu. Sākumā viņš dziedāja par Segoju, par to, kā tas jūras vidū radīja zemes, - tik daudz viņi vēl atceras no cilvēku senatnes zinību krātuvēm. Bet viss pārējais ir par jūru.
Arrens ieklausījās un dzirdēja, kā dziedātājs atdarina svelpjošo delfīna saucienu un ievij to dziesmas vārdos. Viņš vēroja Zvirbuļvanaga profilu, kas melns un akmensciets iezīmējās pret lāpas uguni, redzēja miklo mirdzumu vadoņa sievu acīs, kamēr tās klusi čaloja savā starpā, juta plosta lēnās, līganās šūpas rāmajā jūrā un palēnām iegrima snaudā.
Viņš pamodās spēji un piepeši; dziedātājs bija apklusis. Ne tikai tas, kurš sēdēja viņu tuvumā, bet ari visi pārējie uz tuvajiem un tālajiem plostiem. Smalkās balsis
apklusušas kā jūrasputnu klaigas tālumā, un visapkārt valdīja klusums.
Arrens paskatījās pāri plecam uz austrumiem, domādams ieraudzīt rītausmas bālumu. Bet tur zemu pamalē spīēja tikai vecais mēness, kurš pašlaik zeltains cēlās augšup starp vasaras zvaigznēm.
Tad, palūkodamies uz dienvidiem, viņš augstu debesīs ieraudzīja dzelteno Gorbadonu un zem tās visas pārējās zvaigznes - visas astoņas līdz pat pēdējai: skaidra un ugunīga virs jūras staroja Beigu Rūna. Un, paskatījies
uz Zvirbuļvanagu, viņš redzēja, ka tumšā seja pievērsta tām pašām zvaigznēm.
- Kāpēc tu apklusi? - vadonis jautāja dziedātājam
- Rīts vēl nav pienācis, vēl nav pat ausmas!
Vīrietis sastomīdamies atbildēja: - Es nezinu.
- Dziedi tālāk! Ilgā Deja nav beigusies.
- Es nezinu vārdus, - dziedātājs atbildēja, un balss kļuva spalga kā lielās bailēs. - Nevaru palīdzi. Esmu aizmirsis dziesmu!
- Tad dziedi citu!
- Dziesmu vairs nav. Viss ir beidzies! - dziedi! iesaucās un sakņupa uz plosta; vadonis pārsteigts paskatījās viņā.
Plosti šūpojās zem dzirkstošās lāpu gaismas, un visur valdīja klusums. Okeāna klusums ieskāva mazo dzīvības un gaismas saliņu un aprija. Neviens dejotājs
Tad Arrenam šķita, ka zvaigžņu krāšņums nobāl, austrumos nebija nekādu ausmas pazīmju. Viņupārn šausmas, un viņš nodomāja: "Saullēkta vairs nebūs, nas nebūs."
Mags piecēlās kājās. Tajā pašā brīdī pa viņa zizli un aša aizzibēja blāva gaismiņa, visspožāk iedeg tur, kur kokā bija iekalta sudraba rūna. - Deja nav beigusies, - viņš teica, - un nakts arī ne. Arren, dziedi Arrenam gribējās sacīt: - Es nevaru, valdniek! viņš paskatījās uz deviņām zvaigznēm dienvidu pusē, dziļi ievilka elpu un sāka dziedāt. Sākumā viņa balss bija
