klusa un piesmakusi, bet dziedot tā kļuva spēcīgi viņa dziesma bija pati vecākā dziesma — par Ea Zemes radīšanu, par tumsas un gaismas līdzsvaru un par to, kā Segojs, Vissenākais Valdnieks, kurš izrunāja Piro vardu, radīja zaļās zemes.
dziesma joprojām skanēja, kad debesis pārņēma pelēcīgi zilgans bālums un tajās blāvi mirgoja vairs vienīgi mēness un Gorbadonas zvaigznājs. Lāpas šņāca un sīca rītausmas vējā. Tad dziesma beidzās, un Arrens apklusa, un dejotāji, kuri bija sapulcējušies apkārt, lai lkausītos viņā, klusi izklīda pa citiem plostiem, bet austrmu pamalē iemirdzējās lēkta spožums.
Tā ir laba dziesma, - vadonis teica. Kaut gan viņš centās runāt bezkaislīgi, balsī skanēja satraukta neziņa. -Ilgo Deju neder pārtraukt, pirms tā nav beigusies. Es likšu nopērt slinkos dziedātājus ar
- Labāk nomierini viņus, - sacīja Zvirbuļvanags. Viņš joprojām stāvēja kājās, un viņa balss skanēja bargi. -Neviens dziedonis neklusē no laba prāta. Nāc man līdzi, Arren!
Viņš pagriezās, lai dotos uz nojumi, un Arrens viņam sekoja. Taču dīvainā ausma vēl nebija galā, jo tobrīd, kad jūras austrumu mala kļuva balta, no ziemeļiem tuvojās kāds liels putns; tas lidoja tik augstu, ka tā spārni uztvēra vēl neatausušās saules gaismu, un gaisā strāvoja zeltītu staru joslas. Arrens skaļi iesaucās, norādīdams uz to. Mags iztrūcies paskatījās augšup. Tad viņa sejā iedegs spīvs triumfs, un viņš skaļi iesaucās: -
meklē Gedu, vari viņu atrast šeit!"
Kā krītošs zelta kamols, ar plati izplestiem, augstu ķeltiem spārniem, kas dārdoši dunēja gaisā, ar nagiem, varētu satvert un aiznest vērsi kā sīku peli, ar kūpošu rlftu grīstēm virs garajām nāsīm pūķis kā piekūns stāvā kritienā metās lejup uz plostu, kas šūpojās jūras viļņos.
Plosta cilvēki iekliedzās; daži bailēs sakņupa, daži ielēca jūrā, daži palika stāvam kā sastinguši, jo piepešais steigums bija lielāks par bailēm.
Pūķis bridi kavējās gaisā virs plostiem. Starp plato plēvspārnu galiem, kas mirdzēja tikko uzlēkušajā saulē kā zelta bruņas, varēja būt savas deviņdesmit pēdas vismaz tikpat garš bija ari pūķa ķermenis; tas bija kalsns izliekts kā dzinējsunim, nagots kā ķirzakai un zvīņots, kā čūskai. Visgarām šaurajam mugurkaulam stiepās robā dzeloņu rinda; pēc apveidiem tie atgādināja rozes dzelkšņus, bet virs muguras izliekuma slējās trīs pēdu atstumā un tālāk kļuva arvien mazāki, līdz pēdējais astes gala dzelonis izskatījās kā neliela naža asmens. Dzelokņi bija pelēki, un tēraudpelēkās zvīņas dzirkstīja ar zeltainu spīdumu. Pūķa acis atgādināja zaļas spraugas.
Bailes par saviem ļaudīm plostinieku vadonim bija likušas aizmirst bailes par sevi, un viņš izsteidzās no savas nojumes ar vaļu medījamo harpūnu rokās; ierocis bija garāks par viņu pašu, un galā tam bija liels, atskabargai kaula asmens. Turēdams to sīkajā, muskuļotajā rokā, vadonis ieskrējās, lai panāktu spēcīgāku atvēzienu, un grasījās triekt to šaurajā, plānām bruņām klātajā vēderā,kas pletās gaisā virs plosta. Arrens atguvās no sastinguma un, lēkdams uz priekšu, saķēra viņu aiz rokas, un kopa ar uzbrucēju un harpūnu nokrita uz klāja. - Vai gribi
Vadonis, pa pusei zaudējis elpu, apstulbušu skatienu raudzījās uz Arrenu, magu un pūķi. Tomēr viņš neko neteica. Un tad ierunājās pūķis.
No klātesošajiem vienīgi Geds, pie kura pūķis vērsās varēja saprast viņa teikto, jo pūķi runā tikai savā Sen valodā. Pūka balss skanēja klusi un šņācoši, tai izklausījas gandrīz pec apslapēta, pikta kaķa brēciena, spēcīgāka, un tajā skanēja baisa mūzika. Visi, kas dzitdēja šo balsi, sastinga uz vietas un klausījās.
Mags īsi atbildēja, tad atkal runaja pūķis, vieglām kustībām turēdamies līdzsvarā virs viņa galvas; kā spare, kas stāv gaisā uz vietas, nodomāja Arrens.
Tad mags atbildēja vienu vārdu: - Memeas, - proti, nākšu", un pacēla savu īves koka zizli. Pūķa žokļi atvērās, un no tiem izlauzās gara, līkumota dūmu grīste. Zeltainie spārni dārdoši sasitās kopā, saceldami spēcīgu vēju, kas oda pēc deguma, un pūķis pagriezies aiztraucās uz ziemeļiem.
Uz plostiem valdīja klusums, tikai vietām sīkās, smalkas balstiņās raudāja izbiedētie bērni, un sievietes centās tos nomierināt. Vīri rāpās no jūras atpakaļ uz plostiem, un izskatījās tādi kā nokaunējušies, aizmirstās lāpas dega pirmajos saules staros.
Mags pagriezās pret Arrenu. Viņa sejā mirdzēja savāda gaisma, kas varēja nozīmēt gan prieku, gan kvēlas dusmas, taču balss skanēja mierīgi: — Tagad mums jādodas ceļā, zēn. Atvadies no savējiem un brauksim! - Viņš pagriezās, lai pasacītu paldies plostinieku vadonim un atvadītos no viņa, un tad devās projām no lielā plosta pāri trim citiem - jo visi plosti pēc dejošanas joprojām
