Bet kā lai saprot to, ka visi dienvidzemju burvji- un tagad arī burvji citās zemēs, pat dziedātāji uz plostiem - ir zaudējuši savu mākslu, bet tu savējo esi saglbājis?
- Tas ir tāpēc, ka ārpus savas mākslas es neko nevēlos, - Zvirbuļvanags atbildēja.
Pēc kāda laika viņš piebilda možākā balsī: - Un,ja man driz lemts to zaudēt, es izmantošu visu atlikumu pēc labākās iespējas.
Tagad Zvirbuļvanagā tiešām jautās kāds neparasts gaišums, neviltots prieks par savu prasmi, un Arrens. magu vienmēr bija redzējis atturīgu un piesardzīga! nebija gaidījis. Burvim viņa triki sagādā prieku; mags ir triku mīļotājs. Zvirbuļvanaga maskēšanās Horttaunā, kas Arrenam tika sagādājusi daudz rūpju, magam bija tīrā rotaļa, turklāt pavisam viegla rotaļa tādam burvim, kurš spej pēc vēlēšanās ne vien mainīt savu seju un balsi, bet arī visu ķermeni un būtību, kļūdams par zivi, delfīnu vai vanagu.- Reiz Zvirbuļvanags teica: - Skaties, Arren, es tev parādīšu Gontu! - un lika viņam skatīties atvērtās, līdz malām pilnās muciņas ūdens virsmā. Izsaukt attēlu uī spēj daudzi pavisam vienkārši zintnieki, un to darīja arīviņš: Arrena skatienam pavērās augsts kalns, kas slējās , pelēkas jūras vidū, ar mākoņu ieskautu virsotni. Tad attēls mainījās, un Arrens uz kalnainās salas skaidri ieraudzīja klinti. Šķita, ka viņš kļuvis par putnu - kaiju vai piekūnu - un vējā lidinās gar piekrasti, iesānis skatīdamies uz šo klinti, kura paceļas virs viļņiem divtūkstoš pēdu augstumā. Uz plakankalnes bija redzama neliela mājiņa. -Tā ir Re Albi, - Zvirbuļvanags teica, - un tur dzīvo mans skolotājs Ogions, kurš pirms daudziem gadiem savaldīja zemestrīci. Viņš gana kazas, vāc dziedinošus augus un dzīvo klusēdams. Man gribētos zināt, vai viņš joprojām dodas savās kalnu pastaigās... tagad viņam jābūt ļoti vecam. Bet es zinātu, es noteikti pat tagad zinātu, ja Ogions nomirtu... - Viņa balsī nebija īstas pārliecības; attēls brīdi iedrebējās, it kā klints grasītos sabrukt. Tad tos atkal noskaidrojās, un arī maga balss ieguva noteiktību: - Vasaras beigās un rudenī viņš allaž viens devās augšup mežos. Viņš mani uzmeklēja, kad biju vēl sīks puišelis kalnu ciematā, un deva man vārdu. Un reizē arto manu dzīvi. - Attēls ūdens spogulī tagad izskatījās it kā vērotājs būtu putns, kas lidinās starp meža zariem, lūkodamies ārā uz stāvajām, saulainajām pļavām lejpus klints, uz sniegu kalna virsotnē un uz stāvo ceļu, kas vijās lejup zaļi zeltainā tumsā. - Nekur nav tāda Kusuma kā šo mežu klusums, - Zvirbuļvanags sacīja ilgu pilnā balsī.
Attēls izgaisa, un mucas ūdeni bija redzams vairs tikai žilbinošais pusdienas saules disks.
- Ja es vēl kādreiz varētu tur atgrizties, Zvirbuļvanags teica, lūkodamies Arrenā ar tādu kā dīvainu zobgalību, - pat tu nespētu man turp sekot.
Priekšā vīdēja zeme, zilgana un zema pēcpusdienas klusumā kā miglas vāls. - Vai tā ir Selidora? -jautāja, un viņa sirds strauji iepukstējās, bet mags atbildēja: - Manuprāt, Oba vai Džesaga. Vēl mēs neesal veikuši pat pusceļu, zēn.
Tonakt viņi izbrauca pa šaurumu starp abām salām. Gaismu viņi neredzēja, bet gaisā valdīja spēcīga dūmu dvaka - tik asa, ka sāka sāpēt krūtis. Kad pienāca rīts un viņi atskatījās atpakaļ, austrumpuses sala Džesaga, ciktāl to varēja redzēt no krasta, izskatījās izdegusi un melna, un virs tās gulēja zilgana, smaga migla.
- Viņi ir nodedzinājuši laukus, - Arrens teica.
- Jā. Un ciematus. Es šādus dūmus esmu elpojis jau agrāk.
- Vai vini te, rietumos, ir mežoni?
Zvirbuļvanags papurināja galvu. - Zemnieki un pilsētnieki.
Arrens ilgi raudzījās melnajā postažā, no kuras piret debesīm slējās apdegušo augļu koku zari, un viņa seja bija cieta un skarba. - Ko viņiem nodarījuši koki?- jauneklis jautāja. - Vai zālei jācieš sods par viņu kļūdā? Tikai mežoņi var aizdedzināt zemi tāpēc, ka saķildojušies ar citiem cilvēkiem.
- Viņiem nav ceļa rādītāja, - sacīja Zvirbuļvanags.
- Nav karaļa, un tie, kas būtu pratuši valdīt vai izmantot burvju spējas, ir novērsušies un ierāvušies sevī; alkatigi meklē durvis cauri nāvei. Tā bija dienvidos, un tā, man šķiet, ir ari šeit.
- Un tas viss ir viena cilvēka darbs - tā cilvēka, par kuru runāja pūķis? Tas izklausās neiespējami!
- Kāpēc? Ja mums būtu Visu Salu karalis, ari viņš būtu viens cilvēks. Un viņš valdītu. Viens cilvēks spēj iznicināt tikpat viegli kā valdīt: viņš var būt gan karalis, gan antikaralis.
Maga balsī atkal skanēja tā pati zobgalība vai izaicinājums, kas lika Arrenam aizsvilties.
- Karalim ir kalpi, kareivji, sūtni, virsnieki. Viņš valda ar savu kalpu starpniecību. Kur ir šī antikaraļa kalpi?
