Vistalakais krasts полностью

-    Mūsu prātos, zēn. Mūsu prātos. Nodevējs, mūsu patības daļa; tā daļa, kas brēc: Es gribu dzīvot, un lai pasaule deg, kamēr vien es varu dzīvot! Sīkā nodevēja dvēsele mūsos, tumsā, kā tārps ābolā. Tas runā ar mums visiem. Bet tikai nedaudzi spēj to saprast. Burvji un zintnieki. Dziedātāji un radītāji. Un varoņi - tie, kuri cenšas būt viņi paši. Būt sev pašam ir reta vērtība, liela vērtība. Būt sev pašam mūžīgi - vai tas nav vēl labāk?

Arrens palūkojās Zvirbuļvanagam tieši acīs. - Tu man teiktu, ka tas nav labāk. Bet pasaki, kāpēc! Sākdams šo ceļojumu, es biju vēl bērns - bērns, kurš netic nāvei. Tu joprojām domā, ka esmu bērns, bet es esmu šo to iegājies - varbūt nedaudz, tomēr kaut ko. Esmu uzzinājis,  pastāv nāve un ka man būs jāmirst. Bet neesmu mācījies priecāties par šo apziņu, sveikt tavu vai manu kā draugu. Ja es mīlu dzīvi, kā lai nenīstu tās beigas? Kāpēc lai es neilgotos pēc nemirstības?

Arrena paukošanas skolotājs Berilā bija bijis apmēram desmit gadu vecs vīrs, dzedrs maza auguma plikgalvis. Arrens gadiem ilgi bija jutis nepatiku pret viņu, kaut arī zināja, ka viņš teicami prot rīkoties ar zobenu. Bet kādu dienu, trenniņa laikā, Arrens bija pamanījies izmantot skolotāja neuzmanības brīdi un gandrīz atbruņojis viņu,un pēc tam puisis nekad nespēja aizmirst neticamo, negaidīto laimes atblāzmu, kadkad pēkšņi bija iemirdzējusies skolotājasejā, tur bijacerība, prieks,-līdzvērtīgi, beidzot esam līdzvērtīgi! Kopš tā brīža paukošanas skootājs bija nesaudzīgi viņu trennējis, un cīņas laikā vecā vīra sejā allaž kavējās tas pats nepielūmais smaids; jo sparīgāks bija Arrena uzbrukums, jo  sāk tas iemirdzējās. Un tagad tāds pats smaids bija parādījies Zvirbuļvanaga sejā - kā tērauda zibsnis saulejs gaismā.

-    Kāpēc lai tu neilgotos pēc nemirstības? Kā tad tu vari pēc tās neilgoties? Ikviena dvēsele alkst pēc tās, un  to baro šo alku spēks... Taču esi uzmanīgs: tu esi tas,  kurš var piepildīt šīs alkas.

-    Un pēc tam?

-    Un pēc tam notiek, lūk, kas: valda viltus karaļi,civēku prasmes tiek aizmirstas, dziedātājs kļūst mēms,aci top akla. Lūk, kas - šo zemju posts un sērga, šī brūcei,ko  mēs gribam aizdziedēt. Ir divas puses, Arren, divas puses,

kas veido vienu veselu: pasaule un ēnu valstība, gaisma un tumsa. Divi līdzsvara pretpoli. Dzīve top no nāves nāve top no dzīves; būdamas pretmeti, tās tiecas viens pēc otras, rada viena otru un mūžīgi atdzimst. Un kopā ar tām atdzimst viss - gan ābeles zieds, gan zvaigznes gaisma. Dzīvē ir nāve. Nāvē ir atdzimšana. Tātad dzīve bez nāves? Nemainīga, nerimtīga, mūžīga dzīve. Kas gan cits tā ir, ja ne nāve - nāve bez atdzimšamas.

-    Ja tik daudz no tā ir atkarīgs, valdniek, ja viena

cilvēka dzīve var izjaukt Visuma līdzsvaru, tad taču nav iespējams...viņš sastomījās un apklusa

Kas to atļauj? Un kas aizliedz?

-es nezinu.

 Es ari ne. Bet es zinu, cik daudz ļauna var izdarīt viens cilvēks, viena dzīve. Zinu to pārāk labi. Zinu tāpēc,  pats esmu to darījis. Esmu nodarījis tādu pašu ļaunumu, tāda paša muļķīga lepnuma vadīts. Es atvēru durvis starp abām pasaulēm - tikai spraudziņu, pavisam mazu spraudzinu, lai parādītu, ka esmu stiprāks par pašu nāvi... Es biju jauns un nebiju sastapies ar nāvi - tāpat kā tu... Bija vajadzīgs viss arhimaga Nemmerla spēks, viņa prasme un dzīvība, lai aizvērtu šīs durvis. Tās nakts pēdas tu vari redzēt manī, manā sejā, bet viņš tāpēc gāja bojā. Jā, durvis starp gaismu un tumsu var atvērt, Arren; tam vajadzīgs spēks, bet to var izdarīt. Taču atkal tās aizvērt ir pavisam kas cits.

-    Bet, valdniek, tas, par ko tu stāsti, taču nav šis te...

-    Kāpēc? Vai tāpēc, ka es esmu labs cilvēks? - Zvirbuļvanaga skatienā atkal iezibējās tērauda saltums un piekūna vērīgums. - Kas ir labs cilvēks, Arren? Vai labs cilvēks ir tas, kurš nedara ļaunu, kurš necenšas atvērt tumsas durvis, kurā pašā nemājo tumsa? Ieskaties vēlreiz, zēn Ieskaties dziļāk, jo šī gudrība tev būs vajadzīga, lai aizietu turp, kur tev jāiet. Ieskaties sevī! Vai tu nedzirdēji balsi, kas teica: "Nāc!" Vai tu tai nesekoji?

Tā bija. Es... es neesmu aizmirsis. Bet es domāju...domāju, ka tā ir... viņa balss.

 Jā, tā bija viņa balss. Un ari tavējā. Kā gan viņš varētu uzrunāt pār jūrām, ja ne tavā paša balsī? Kāpēc notiek tā, ka viņš sauc tos, kuri prot dzirdēt - magus, rābītājus, meklētājus, tos, kuri ieklausās savā iekšējā balsī?

Kāpēc viņš nesauc mani? Tāpēc, ka es atsakos klausīties, atsakos jebkad vairs dzirdēt šo balsi. Tev šūpuli ir spēks, Arren, tāpat kā man: spēks pār cilvēkiem, cilvēku dvēselēm, un vai tad tas nav spēks pār dzīvību un nāvi? Tu esi jauns, tu stāvi uz iespēju robežas, uz ēnu valstības un sapņu pasaules robežas, un dzirdi balsj,  saka: Nāc! Bet es, kurš esmu vecs, kurš esmu izdarījis to, kas man darāms, un stāvu dienasgaismā, lūkodama acīs savai nāvei - visu iespēju galam es zinu, ka ir kai viens patiess spēks, kas nozīmē vērtību. Un tas spēks nevis ņemt, bet pieņemt.