Tāpēc Pārvērtību maģistrs, turēdams akmeni un lūkodamies caur tā grubuļaino, nelīdzeno virsmu bezgalīgajās, bālajās, mirgojošajās dzīlēs, skaļi stāstīja, ko viņš redz: - Es raugos uz zemi, itin kā stāvētu uz Onna kalna pasaules centrā un redzētu visu sev zem kājām līdz pat vistālākajai no tālo Robežjoslu salām un vēl aiz tām. Un viss ir skaidri saskatāms. Redzu kuģus Iljenas jūrasceļos un pavardu ugunis Torhevenā, un šī mūsu torņa jumtu. Bet aiz Roukas vairs neredzu neko. Dienvidos nav nevienas zemes. Rietumos nav nevienas zemes. Neredzu ne Vothortu, kur tai jābūt, ne citu salu Rietumu Robežjoslā,tik tuvu vietu kā Pendora ne. Un kur ir Oskila un Eboskila? Enladu klāj migla, pelēks plīvurs kā zirnekļa tīkls.Ik reizes, kad skatos, ir pazudušas vēl kādas salas, jūra, kur tās atradās, plešas tukša un nepārtraukta, tāda tā varēja izskatīties pirms Radīšanas... - Un viņa pēdējā vārdā aizķērās, it kā to būtu grūti dabūt pār lūpām.
Maģistrs nolika akmeni uz ziloņkaula statīva un atkāpās tālāk no tā. Viņa labsirdīgā seja izskatījās pagurusi.
-Saki, ko redzi tu! - viņš teica.
Saucējs paņēma kristālu rokās un lēni sāka to grozīt, itin kā meklēdams raupjajā, stiklainajā virsmā ieajas spraugu skatienam. Viņš to grozīja ilgi, un viņa seja bija saspringta un nopietna. Beidzot viņš nolika akmeni un teica: - Es redzu ļoti maz, Pārvērtību maģistr. Fragmentus, drumstalas, nekāda veseluma.
Sirmais maģistrs sažņaudza plaukstas dūrēs. - Vai tas vien jau nav savādi?
- Kāpēc?
- Vai tad tavas acis ir aklas? - Pārvērtību maģistrs gluži kā saniknots iesaucās. - Vai neredzi, ka... - viņš vairākas reizes sastomījās, pirms spēja runāt tālāk.
- Vai neredzi, ka tavām acīm priekšā aizlikta roka, kā roka aizlikta priekšā manai mutei?
Saucējs teica: - Tu esi pārstrādājies, maģistr.
- Izsauc Akmens garu, - Pārvērtību maģistrs sacīja savaldīgā, bet tādā kā aizžņaugtā balsī.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka es tevi lūdzu.
-Paklausies, maģistr, vai tu gribi mani izaicināt-kā puikas viens otru pie lāču midzeņa? Vai mēs esam bērni?
- Jā! Tā priekšā, ko es redzu Šelitas akmenī, es esi bērns - izbiedēts bērns. Izsauc Akmens garu! Vai man tevi jālūdzas, Saucēj?
- Nē, - garais maģistrs atbildēja, tomēr viņa piere bija saraukta, un viņš aizgriezās projām no vecā vīra.Tad plati izpletis rokas žestā, ar kuru sākas vina mākslas burvības, Saucējs pacēla galvu un izrunaja aicinājuma Kamēr viņš runāja, Šelitas akmenī iemirdzējās gaisma.
Istaba visapkart satumsa, ēnas sabiezeja. Kad ēnas bija kļuvušas pavisam tumšas un akmens mirdzēja ļoti spoži,
viņš savilka rokas kopā, pacēla kristālu sev pie sejas un ieskatījās tā mirdzumā.
Kādu brīdi viņš klusēja, tad sāka runāt. — Es redzu Šelitas strūklakas, - viņš klusi teica. - Baseinus, dīķus ūdenskritumus, alas ar pilošiem sudraba priekškariem, papardes apsūnojušos krastos, viļņu sakrokotās smiltis, ūdens kāpienus un kritumus, avotus, kas plūst no zemes dziļumiem, iztekas brīnumu un noslēpumu, strautu... -Vjnš atkal apklusa un kādu laiku nekustīgi stāvēja; viņa seja akmens gaismā bija bāla kā sudrabs. Tad maģistrs bez vārdiem iekliedzās un, ar troksni nosviedis akmeni, nokrita uz ceļiem un paslēpa seju rokās.
Ēnu vairs nebija. Piekrauto istabu piepildīja saulesgaisma. Lielais akmens nebojāts gulēja aiz galda krāmu un putekļu vidū.
Saucējs akli pastiepa roku, kā bērns tverdams pēc otra cilvēka plaukstas. Viņš dziļi ievilka elpu. Beidzot viņš piecēlās kājās, viegli balstīdamies pret Pārvērtību maģistru, un drebošām lūpām, ar pūlēm mēģinādams pasmaidīt, teica: - Es vairs nepieņemšu tavus izaicinājumus, maģistr.
- Ko tu redzēji, Torion?
- Es redzēju strūklakas. Redzēju, kā tās saplok un
izsīkst, kā avotu iztekas izžūst un aizvelkas ciet. Un viss zem tām bija melns un sauss. Tu redzēji jūru pirms Radības, bet es redzēju... kas ir pēc tam... Es redzēju Radības iznīcību. - Saucējs aplaizīja sausās lūpas. - Kaut šeit
būtu arhimags! - viņš teica.
- Man gribētos, kaut mēs būtu tur kopā ar viņu.
- Kur? Tagad neviens vairs nevar viņu atrast. - Saucējs palūkojās augšup uz logiem, aiz kuriem pletās zilas, traucētas debesis. - Neviena vēsts viņu nevar sasniegt,
nekāds aicinājums nevar atsaukt. Viņš ir tur, kur redzēji tukšo jūru. Viņš tuvojas vietai, kur izsīkst avoti. Viņš ir tur, kur mūsu mākslas ir bezspēcīgas... Bet varbūt tagad ir burvības, kas spētu viņu aizsniegt, - kaut kas no Palnas zinībām.
- Bet tās ir burvības, ar kurām mirušie tiek atsaukti dzīvo vidū.
- Dažas aizved dzīvos mirušo vidū.
- Tu taču nedomā, ka viņš ir miris?
- Es domāju, ka viņš iet pretī nāvei un tiek virzīts turp. Tāpat kā mēs visi. Mūsu spēks aizplūst no mums, mūsu spējas, cerības un veiksme izsīkst. Avoti izžūst.
