Džessaga tagad atradās tālu aiz muguras un izskatījās kā plankums, kā zils triepiens jūrā.
- Tātad es esmu viņa kalps, - Arrens teica.
- Jā. Un es esmu tavējais.
- Bet kas tad viņš ir? Kas viņš ir?
- Manuprāt, cilvēks - tāds pats kā tu un es.
- Vai tas cilvēks, par kuru tu kādreiz runāji, - Havnoras burvis, kurš izsauca mirušos? Vai tas ir viņš?
- Ļoti iespējams. Viņam bija izcils spēks, un viņš sliecās to visu izmantot, lai noliegtu nāvi. Un vinš mācēja Palnas zinību Lielās burvības. Es biju jauns nejēga kad izmantoju šīs zinības, un iedzinu pats sevi nelaimē. Bet, ja tās izmantotu vecs cilvēks, kuram piemīt spēks un kurš nebēdātu par sekām, viņš varētu iedzīt nelaimē mūs visus.
- Vai tad tu netiki dzirdējis, ka šis cilvēks esot miris?
- Jā, - Zvirbuļvanags atbildēja. - Tā bija.Viņu saruna beidzās.
Tonakt jūra bija pilna uguns. Stāvie viļņi, ko "Tālredzes" priekšgals, un ikkatras zivs kustība virsējos slāņos laistījās mirdzošā, dzīvīgā gaismā.
Arrens sedeja, atbalstījis elkoni uz laivas malas, un vēroja zaigojošos sudraba lokus un līnijas. Viņš iemērca roku ūdeni, atkal pacēla, un no pirkstiem atspīdēja rāms gaišums. .Paskaties! - puisis teica. - Arī es esmu burvis.
- Šīs spējas tev nav, - Zvirbuļvanags atbildēja.
- Tad nu gan tev būs liels labums no manis, kad sastapsim savu ienaidnieku, - sacīja Arrens, vērodams viļņu šaudīgo mirgojumu.
Jo viņš bija cerējis - cerējis no paša brauciena sākuma ka arhimags izvēlējies viņu un vienīgi viņu par savu ceļabiedru tāpēc, ka viņā mīt kāds iedzimts spēks, mantots no priekšteča Morreda, un tas atklāsies ārkārtējas vajadzības melnākajā brīdī, un viņš izglābs sevi, savu valdnieku un visu pasauli no ienaidnieka. Bet pēdējā laikā viņš bija atkal domājis par šo cerību, un sajūta bija tāda, it kā viņš skatītu to no liela attāluma; it kā viņš atcerētos, kā senā bērnībā viņu urdīja dedzīga vēlēšanās pielaikot teva kroni un kā viņš raudaja, kad tas netika atļauts. Šī cerība bija tikpat bērnišķa un tādā pašā nelaikā. Viņam nav burvja spēju. Un nekad nebūs.
Iespējams, ka reiz patiešām pienāks laiks, kad viņš drīkstēs un kad viņam vajadzēs uzlikt galvā tēva kroni
Zvirbuļvanags tikai atbildēja: - Lai redzētu sveces gaismu, ta jāienes tumšā vietā.
- Ar šo domu mēģināja sevi mierināt, taču tas lāgā negribēja izdoties.
Nākamajā rītā, kad viņi pamodās, gaiss bija pelēks un jūra bija pelēka. Debesis virs masta laistījās opāla zilumā, jo migla pletās zemu. Ziemeļniekiem, tādiem kā Arrens no Enladas un Zvirbuļvanags no Gontas, bija gluži kā vecs draugs. Tā maigi ieskāva laivu un neļāva tālu redzēt, un viņi pēc daudzām spoža, tukša plašuma un vēja nedēļām jutās gluži kā pazīstamā istabā. Viņi atgriezās savā klimatā un varbūt jau atradās vienot platuma grādos ar Rouku.
Apmēram septiņsimt jūdžu uz austrumiem no miglas klātajiem ūdeņiem, kuros peldēja "Tālredze", dzidra saulesgaisma apspīdēja Mūžīgās Birzs koku lapas, Rouka pakalna zaļo virsotni un Lielā nama augstos, pelēkos jumtus.
Kādā dienvidu torņa telpā, burvja darbistabā, kas bija piekrauta pārtvaices retortēm, resnām pudelēm ar līkiem kakliem, bieziem kurināmiem katliem un mazām sildām-lampiņām, knaiblēm, plēšām, statīviem, caurulēm, neskaitāmām kārbām, pudelītēm un aizvākotām krūzēm ar hardiešu vai noslēpumainākām rūnām, daždažādiem alķīmijas, stikla pūšanas, metāla rafinēšanas un dziedniecības piederumiem, - šajā istabā starp apkrautajiem galdiem un soliem stāvēja Roukas Pārvērtību maģistrs un Saucējs.
Sirmais Pārvērtību maģistrs turēja rokās lielu akmeni, kas izskatījās pēc neapstrādāta dimanta. Tas bija kristāls, iekšpusē viegli ietonēts ametista un rožu krāsā, tomēr dzidrs kā ūdens. Bet, kad acs ielūkojās Šajā dzidrumā, tā neredzēja nekādu dzidrumu, nedz ari attēlu vai atspulgu no reāliem apkārtnes priekšmetiem - tikai plaknes un dzīles, kas veda arvien tālāk un dziļāk, līdz ieveda luži kā sapnī, no kura tā vairs nespēja rast ceļu atpakaļ, tas bija Selitas akmens. Vejas valdnieki to ilgi bija glābuši pie sevis - reizēm kā iemīļotu mantnīcas lietiņu, reizēm kā brīnumlīdzekli miegam, reizēm arī bīstamāku iemeslu dēļ: tie, kuri pārāk ilgi un bez izpratnes lūkojās bezgalīgajās kristāla dzīlēs, varēja sajukt prātā. Arhimags Genšers, ierazdamies Roukā, bija atvedis Selitas akmeni sev līdzi, jo maga rokās tas vēstīja patiesību.
Tomēr patiesība cilvēkiem mēdz būt dažāda.
