Pārvērtību maģistrs brīdi lūkojās viņā ar raižpilnu seju. - Necenties sūtīt pēc viņa, Torion, - sirmais vīrs beidzot teica. - Viņš zināja, ko meklē jau ilgi pirms tam, kad to uzzinājām mēs. Viņam pasaule ir uz delnas kā mums šis Šelitas akmens: viņš paskatās un redz, kas ir un kam jābūt... Mēs nevaram viņam palīdzēt. Lielās burvības ir kļuvušas ļoti bīstamas, un visvairāk briesmu slēpjas tajās zinībās, kuras tu pieminēji. Mums jāstāv stingn savās vietās, kā viņš lika, jāuzmana Roukas mūri un jāsargā īstie vārdi.
- Jā, - atbildēja Saucējs. - Bet man jāiet to visu pārdomāt. - Un viņš izgāja no torņa istabas, likdams soļus mazliet pastīvi un augstu turēdams dižciltīgo, tumšo galvu.
No rīta Pārvērtību maģistrs atkal devās pie viņa. Brīdi veltīgi klauvējis, viņš iegāja Saucēja istabā un iedzīja to guļam augšpēdu uz akmens grīdas, it kā spēcīgs trieciens to būtu nogāzis atmuguriski zemē. Saucēja rokas bija plati izplestas kā aicinājuma žestā, bet plaukstas bija aukstas un atvērtās acis neredzoši vērās tukšumā. Kaut gan Pārvērtību maģistrs nometās pie viņa uz ceļiem,un ar
burvja spēku trīs reizes sauca viņa vārdu. -Torion - tomēr gulētājs nekustējās. Viņš nebija miris, bet dzīvības viņā bija atlicis tikai tik daudz, lai sirds spētu ļoti lēni pukstēt un krūtis drusku elpotu. Pārvērtību maģistrs saņēma Saucēja plaukstas un, turēdams tās, nočukstēja: - Ai, Torion, es piespiedu tevi skatīties akmenī.
Tas ir mans darbs! - Tad, steigšus izgājis no istabas, viņš skaļi vēstīja visiem, kurus satika ceļā, - gan maģistriem, gan audzēkņiem: - Ienaidnieka roka ir iesniegusies mūsu vidū, labi aizsargātajā Roukā, un devusi triecienu mūsu spēkam pašā saknē! - Kaut gan Pārvērtību maģistrs bija labsirdīgs cilvēks, šobrīd no viņa strāvoja tik ledainas dusmas, ka visi, kas viņu redzēja, juta bailes. - Paskatieties uz maģistru Saucēju! - viņš teica. - Bet kurš atsauks atpakaļ viņa garu, ja viņš, šīs mākslas meistars, ir projām?
Pārvērtību maģistrs devās uz savu kambari, un visi atkāpās sānis, palaizdami viņu garām.
Tika atsaukts Zāļu maģistrs. Viņš lika pārējiem iecelt Saucēju Torionu gultā un silti sasegt, taču viņš nevārīja dziedējošu dziru un nedziedāja dziesmas, kas ārstē slimu miesu vai garu. Viņam līdzās bija viens no viņa audzēknēm - jauns zēns, kas vēl nebija kļuvis par zintnieku, taču uzrādīja daudzsološas spējas dziedniecības mākslā,
viņš jautāja: - Skolotāj, vai viņam neko nevar palīdzēt?
-Šajā sienas pusē ne, - Zāļu maģistrs teica. Tad, attapties, ar ko runā, viņš piebilda: - Saucējs nav slims, zēn, bet pat tad, ja šis būtu drudzis vai cita miesas kaite, šaubos, vai mūsu prasme varētu daudz palīdzēt. Šķiet, ka manām zālēm pēdējā laikā vairs nav īsta spēka,un kaut gan es saku burvju vārdus, tie nepalīdz.
- Kaut ko tādu vakar sacīja arī maģistrs Dziesminieks.
Viņš apklusa dziesmas vidū, kuru mums mācīja,un teica:
"Es nesaprotu, ko šī dziesma nozīmē." Un pēc tam izgāja no istabas. Daži zēni sāka smieties, bet man bija tāda jūta, it kā zeme zustu zem kājām. Zāļu maģistrs palūkojās zēna atklātajā, gudrajā sejā tad pievērsa skatienu Saucēja sastingušajai, saltajai sejā -Viņš atgriezīsies pie mums, - maģistrs teica. - Dziesmas netiks aizmirstas.
Tajā naktī no Roukas pazuda Pārvērtību maģistrs. Neviens neredzēja, kā viņš aizgāja. Maģistrs gulēja istaba ar logu pret dārzu; no rīta logs bija vaļā, un maģistra vairs nebija. Pārējie domāja, ka viņš ar savu pārvērtību mākslu padarījis pats sevi par putnu vai zvēru, vai pat par miglu vai vēju - jo viņš pārvaldīja visus veidus un formas - un tā devies projām no Roukas, iespējams, lai meklētu arhimagu. Daži, zinādami, kā izskata pārveidotājs var iekļūt pats savu burvību lamatās, ja viņa griba vai veiklība kaut kur samezglojas, baiļojās maģistra dēj, taču skaļi savas bailes neizteica.
Tā nu Visgudro padomei bija zuduši trīs maģistri. Kad laika gaitā nepienāca nekādas ziņas par arhimagu un Saucējs joprojām gulēja kā miris, un Pārvērtību maģistrs neatgriezās, Lielo namu pārņēma salta nomāktība. Zēni sačukstējās savā starpā, daži prātoja par prombraukšanu no Roukas, jo viņiem netika mācīts tas, kā dēļ viņi bija šurp atbraukuši. - Varbūt tie no paša sākuma bij meli - visas šīs noslēpumainās mākslas un spējas, sacīja viens no viņiem. - Vienīgi Veiklības maģistrs no viņiem visiem vēl prot savus trikus, un tie, kā mēs labi zinām ir tīrās ilūzijas. Bet pārējie slēpjas vai atsakās jebko darīt, tāpēc ka viņu triki ir atmaskoti. - Kāds cits, viņā noklausījies, atbildēja: - Kas tad vispār ir burvju māksla?
Kas ir visa šī maģija, ja ne tīrā šķietamības parāde? Vai tā jebkad izglābusi cilvēku no nāves vai vismaz devusi tam garu mūžu? Ja magiem ir tāds spēks, kā viņi apgalvo, tad taču tie dzīvotu mūžīgi! - Un abi sāka pārrunāt lielo magu nāves: Morreds nogalināts kauja, Neregeru nonāvējis Pelēkais Mags, Erretu-Akbi pieveicis pūķis, bet Genšers, pēdējais arhimags, miris no parastas slimības gultā, kā visparastākais cilvēks. Daži zēni klausījās ar labpatiku, citi klausījās un jutās satriekti.
