Visu šo laiku Veidošanas maģistrs viens uzturējās birzī un nevienam neļāva tur ieiet.
Bet Durvju maģistrs, kuru gan redzēja reti, nebija mainījies. Viņa skatienā neredzēja ēnas. Viņš smaidīja un turēja gatavībā Lielā nama durvis sava valdnieka pārnākšanai.
Rietumu Robežjoslas vistālākajās jūrās Visgudro salas valdnieks aukstā, skaidrā rītā pamodās stīvs un notirpis savā mazajā laivā, uzslējās sēdus un nožāvājās. Pēc brīža, rādīdams uz ziemeļiem, viņš teica savam miegainajam ceļabiedram: - Skaties! Vai redzi tās divas salas? Uz dienvidiem no Pūķa ceļa.
- Tev ir vanaga acis, valdniek, - teica Arrens, pusnomodā cieši skatīdamies pāri jūrai un neko neredzēdami
- Tāpēc jau es esmu Zvirbuļvanags, - mags teica; joprojām možuma pilns, viņš šķita atvairām ļaunus paredzējumus un priekšnojautas. — Vai tu tās neredzi?
- Es redzu kaijas, - Arrens atbildēja, izberzējis acis un pamatīgi nopētījis pelēkzilo apvārsni laivas priekša
Mags iesmējās. - Vai pat vanags spētu saskatīt kaijas divdesmit jūdžu tālumā?
Kad saule virs austrumu miglājiem iemirdzējās spožāk, sīkie, zibošie plankumiņi gaisā iedzirkstījās kā zeltaini putekļi virs ūdens. Un tad Arrens saprata, ka tie ir pūķi- Kad "Tālredze" tuvojas salam, Arrens redzeja, kā pūķi lido un met lokus rīta vējā, un viņa sirds salēcās priekā- gandarījuma priekā, kas gandrīz līdzinājās sāpēm lidojumā šķita koncentrēts viss mirstīgās pasaules krāšņums.
Pūķu skaistumu veidoja drausmīgs spēks, mežoja pirmatnība un gudrības cēlums. Jo tie bija domājoši radījumi ar runas spējām un senatnes gudrību, un to lidojumā paudās ugunīga, apzināta mērķtiecība.
Arrens neteica ne vārda, tikai nodomāja: tagad man vienalga, kas notiks tālāk, jo es esmu redzējis pūķus lidojam rīta vējā.
Brīžiem lidojuma raksts sašķobījās, apļi pārtrūka, un ik pa laikam viens vai otrs pūķis izgrūda no nāsīm garu uguns vērpeti, kas bridi vijās un kavējās gaisā kā pūķa arā, izliektā ķermeņa mirdzošs atdarinājums. To redzēdams, mags teica: - Viņi ir nikni. Viņi izdejo savas dusmas vējā.
Pēc neilga laika viņš teica: - Nu mēs esam lapseņu pūznī. - Jo pūķi bija pamanījuši viļņos nelielo buru, un cits aiz cita izrāvās no sava dejas loka; vēzēdami varenos spāmus, tie traucās taisnā ceļā tieši uz laivas pusi.
Mags paskatījās uz Arrenu, kurš sēdēja pie stūres grozekļa, jo pretī sitās stāvi viļņi. Puisis drošu roku vadīja laivu uz priekšu, kaut gan vina skatiens bija piekalts vareno spārnu lidojumam.
Šķietami apmierināts, Zvirbuļvanags atkal pagriezās un, stāvēdams pie masta, lika magvējam izzust no buras. Pacēlis zizli, viņš sāka skaļi runāt.
Dzirdēdami viņa balsi un Sen valodas vārdus, daži pūķi apmeta loku, izklīda un atgriezās virs salām. Citi palika lidināmies gaisā, izstiepuši ķepas ar zobenveidīgajiem nagiem, tomēr turēdamies pa gabalu. Viens pūķis nolaidās pasam zemu virs ūdens un lēni tuvojās viņiem; pēc spārnu vēzieniem tas jau atradās virs laivas. Zvīņām klātais vēders gandrīz skāra mastu. Arrens redzēja krunkaino atsegto miesu starp pleca locītavas iekšpusi un krūtīm - vienīgo pūķa ievainojamo vietu, ja neņem vērā acis un ja raidītajam šķēpam līdzi nenāk spēcīga burvība.
Dūmi, kas vijās no garās, zobu pilnās mutes, smacēja viņu, un tos pavadīja pretīga smirdoņa, kas lika rīstīties.
Ēna aizslīdēja tālāk. Tad tā atgriezās vēlreiz, slādama tikpat zemu kā iepriekš, un šoreiz Arrens dūmiem sajuta dvašas ugunīgo karstumu. Viņš izdzirda Zvirbuļvanaga balsi, kas skanēja skaidri un nikni. Pūķis aizlidoja tālāk. Tad visi tie pagriezās atpakaļ un trauci uz salām, izskatīdamies kā vēja nestas ugunīgas sprikstis.
Arrens strauji ievilka elpu un noslaucīja pieri, kas bija pārklājusies aukstiem sviedriem. Paskatījies uz ceļabiedru, viņš redzēja, ka tā mati kļuvuši balti: pūka elpa bija apdedzinājusi un sagruzdinājusi matu galus. Un buras biezais audums vienā malā bija apsvilis brūns.
- Tev drusku apdedzināta galva, zēn.
- Tev arī, valdniek.
Zvirbuļvanags pārsteigts pārlaida roku matiem. - Patiešām! Tā bija nekaunība, taču es nemeklēju ķildu ar šiem radījumiem. Viņi šķiet satracināti vai apmulsuši. Viņi pat nerunāja. Es nekad neesmu sastapis pūķi, kurs pirms uzbrukuma nerunātu - kaut vai tādēļ, lai pamocītu savu upuri... Tagad mums jādodas tālāk. Neskaties viņiem acīs, Arren! Ja citādi nevari, aizgriez seju. Tagad mēs brauksim ar pasaules vēju: tas pūš tieši no dienvidiem, un man jāpietaupa sava māksla citām vajadzībām, laivu!
"Tālredze" virzījās uz priekšu, un drīz tai kreisajā parādījās attāla sala, bet labajā pusē - abas salas, viņi bija ieraudzījuši pirmās. Tās pacēlās virs ūdens kā zemas klintis, un akmens krasti bija viscaur balti no pūķu izkārnījumiem un mazajām melngalvu kaijām, kas tiem drosmīgi vija ligzdas.
Pūķi bija uzlidojuši augstu gaisā un riņķoja augstumā, kā mēdz darīt plēsīgi putni. Neviens vairs
