nemēģinājaja laisties lejup virs laivas. Reizēm viņi sakliedzās savā starpā spalgās un asās balsīs, bet, ja tie bija vārdi, Arrens tos nespēja saprast, Laiva apbrauca apkārt īsam zemesragam, un jauneklis Ieraudzīja krastā to, ko pirmajā brīdī noturēja par sagruvušu cietoksni. Tas bija pūķis. Vienu melno spārnu tas bija sakļāvis sev apakšā, otrs stiepās pāri piekrastes smiltīm ūdenī, un viļņi plūzdami to šūpoja turp un atpakaļ, atdarinādami neveiksmīga lidojuma kustību. Lunkanais čūskas ķermenis visā garumā stiepās pār smiltīm jun akmeņiem. Pūķim trūka vienas priekškājas, bruņas un miesa bija daļēji atrautas no varenā ribu loka, vēders bija uzšķērsts, un smiltis visapkārt melnēja no indīgajām pūķa asinīm. Tomēr radījums vēl bija dzīvs. Tik sīksta ir pūku dzīvība, ka tikai līdzvērtīga burvju māksla var tos nonāvēt strauji. Zaļi zeltainās acis bija atvērtas, un, kad laiva peldēja garām, milzīgā, garenā galva drusku sakustās un no nāsīm burbuļojošā šņācienā izlauzās tvaiki Iasiņainu lāsīšu strūklu.
Krastu starp mirstošo pūķi un ūdens malu bija nomī-sas citu pūķu pēdas un izvagojuši smagie ķermeņi, tā iekšas bija iebradātas smiltīs.
Ne Arrens, ne Zvirbuļvanags neteica ne vārda, līdz sala palika aiz muguras un viņi šķērsoja viļņoto, nemierīgo
Pūķu ceļa šaurumu, starp rifiem, akmens izciļņiem un klintsradzēm virzīdamies uz divkāršās rindas ziemeļu salām. Tad Zvirbuļvanags teica: - Tas bija briesmīgs skats, - un viņa balss skanēja drūmi un salti.
"Vai vini... ēd cits citu?
Nē. Ne vairāk kā mēs. Viņi ir padarīti vājprātīgi. Viņiem ir laupīta valoda. Viņi, kas runāja, pirms runāt sāka cilvēki, viņi, kas ir vecāki par visu dzīvo, Segoja ~ viņi ir novesti līdz trulu, pārbiedētu dzīvnieku stāvoklim.
Ak vai! Kalesin! Kurp tavi spārni aiznesuši tevi? Vai tev vajadzēja piedzīvot, kā tava cilts tiek apkaunota? - Maga balss skanēja ar metālisku spalgumu un viņš lūkojās augšup, pētīdams debesis. Taču pūķi palikuši aiz muguras un tagad riņķoja zemāk virs klinšainajām salām un asinīm notrieptās piekrastes, bet virs galvas pletās tikai zilas debesis un pusdienas saule.
Tolaik vienīgais dzīvais cilvēks, kurš redzējis Pūķu ceļu vai kuģojis pa to, bija arhimags. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem viņš bija nobraucis pa to visā garumā no austrumiem līdz rietumiem un atpakaļ. Jūrasbraucējam šāds ceļojums bija gan murgs, gan brīnums. Ūdens klajumu veidoja zilu šaurumu un zaļu sēkļu labirints, un pa to viņš un Arrens tagad virzīja laivu starp klintsakrneņkai un rifiem ievērodami vislielāko piesardzību un sakopodami roku un vārdu augstāko prasmi. Daži izciļņi atradās zemu, un viļņi tiem daļēji vai pilnībā šļācās pāri; tos klāja jūras anemones, sīki vēzīši un kruzuļainas jūras papardes, un tie atgādināja Čaulās tērptus okeāna briesmoņus. Citi slējās augstu virs ūdens kā klintis vai smailes, veidoja arkas vai pusarkas, grebtus torņus, fantastiskus dzīvniekus, kuiļu muguras, čūsku galvas, un viss izskatījās milzīgs un reizē deformēts, izplūdis, it kā akmeni mocītos pusapspiesta dzīvība. Viļņi sitās pret šiem veidojumi ar troksni, kas atgādināja skaļus dvašas vilcienus, un tie bija viscaur slapji no spožajām, sāļajām šļakatām. šādā akmeni no dienvidu puses bija skaidri redzami sakumpuši pleci un masīva, dižciltīga galva, kas noliflg virs jūras dziļās, smagās pārdomās; bet, kad laiva pabraukusi tai garām, atskatā no ziemeļiem tur vairs bija ne miņas no cilvēka un lielie akmeņi atsedza skali nam alu, kurā viļņi cēlās un krita ar dobju, pērkondim^B troksni. Šajā skaņā itin kā jautās kāds vārds, kāda zilbe.
Laivai braucot uz priekšu, pierima daudzveidīgās atbalsis, un sī zilbe izskanēja tik skaidri, ka Arrens jautāja:
-vai tā tur, alā, ir kāda balss?
Tā ir jūras balss.
Bet tā atkārto vienu vārdu.
Zvirbuļvanags ieklausījās, paskatījās uz Arrenu un pakojās atpakaļ uz alu. - Kādu vārdu tu dzirdi? - It kā tā teiktu
- Senvalodā
Tagad ūdens kļuva dziļāks, un viņi izpeldēja no rēgainas klinšu valstības. Priekšā bija redzama sala, kas atgādināja lielu torni. Tās klintis bija melnas un izskatījās kā laudzi kopā saspiesti stobri vai stabi, kas mijās ar asām šķautnēm un plakanām terasēm un pacēlās trīssimt pēdu kgstumā virs ūdens.
~ Tas ir Kalesina cietoksnis, - mags teica. - Tā man sacīja pūki, kad es biju šeit pirms daudziem gadiem.
- Kas ir Kalesins?
-Visvecākais...
- Vai viņš uzcēla šo vietu?
Es nezinu. Nezinu, vai tā vispār ir celta. Un nezinu, viņš vecs. Es saku "viņš", bet patiesībā nezinu pat to...
Salīdzinot ar Kalesinu, Orms Embars ir tīrais bērns.
