Vistalakais krasts полностью

Met mēsēs ar tevi - sīkas vabolītes. - Viņš lūkojās uz baisajām palisādēm, un Arrens pārlaida tām neomulīgu sktienu domādams, ka virs augstās, melnās malas piepeši

var parādīties pūķis, kura ēna apņemtu laivu un visu kārtni. Taču pūķis nerādījās. Viņi slīdēja tālāk pa rāmajiem ūdeņiem klints aizvējā, dzirdēdami vienīgi ēnaino viļņu čukstus un šļakstus pret bazalta kolonnām. Ūdens šeit bija dziļš, un tajā nebija ne rifu, ne akmens izciļņu. Arrens vadīja laivu, un Zvirbuļvanags stāvēja priekšgalā pētīdams klintis un tālās, spilgtās debesis.

Beidzot laiva izslīdēja no Kalesina cietokšņa ēnas vēlīnās pēcpusdienas saulē. Viņi bija pārbraukuši pāri Pūķu ceļam. Mags pacēla galvu, it kā būtu ieraudzījis to, pec kā lūkojies, un pāri zelta plašumam uz zelta spārniem viņiem pretī lidoja pūķis Orms Embars.

Arrens dzirdēja, kā Zvirbuļvanags viņam uzsauc; -Aro Kalessiri? - Viņš uzminēja šo vārdu nozīmi, tacu nesaprata pūķa atbildi. Tomēr, dzirdēdams Senvalodu, Arrens allaž jutās tā, it kā gandrīz, gandrīz spētu to saprast, it kā tā būtu aizmirsta, nevis nekad neiepazīta valoda. Tajā maga balss skanēja daudz skaidrāk nekā tad, kad viņš runāja hardiešu valodā; tā itin kā radīja ap sevi klusuma sienu, kādu mēdz radīt visrāmākais pieskāriens milzu zvanam. Bet pūķa balss dimdēja kā gongs - dobji un reizē griezīgi; varbūt tā mazliet atgādināja šķīvju dūcošās šķindas.

Arrens lūkojās, kā viņa ceļabiedrs stāv šaurajā laivas

priekšgalā, sarunādamies ar milzīgo radījumu, kurš vēzēja spārnus gaisā virs viņiem, aizēnodams pusi no debesu klajuma, un jaunekļa sirdī uzbangoja līksms lepnums, redzot, cik cilvēks var būt sīks, vārs un briesmīgs. Jo, ja visu noteiktu tikai apmēri, pūķis būtu varējis  vienu nagotās ķepas stiepienu noraut galvu no cilvēka pleciem, tas būtu varējis sašķaidīt un nogremdēt tikpat viegli kā krītošs akmens peldošu lapu. TaČu Zvirbuļvanags bija tikpat bīstams kā Orms Embars, un pūķis to zināja.

Mags pagrieza galvu. - Lebannen, - viņš teica, un puisis piecēlies pagājās uz priekšu, kaut gan viņam nepavisam negribējās spert kaut soli tuvāk piecpadsmit pēdu gaarajiem žokļiem un iegarenajām, dzelteni zaļajām acu spraugām, kas gailēja pretī no augšas.

Zvirbuļvanags neko viņam neteica, tikai uzlika roku uz pleca un atkal kaut ko īsi sacīja pūķim.

 - Lebannen, - teica dobjā, pilnīgi bezkaislīgā balss. \-Agni Lebannenl

Arrens pacēla galvu; maga rokas spiediens uz viņa pleca atgādināja kādu brīdinājumu, un viņš vairījās skatīties zaļi zeltainajās acīs.

Arrens neprata runāt Senvalodā, taču viņš nebija mēms. - Es sveicinu tevi, Orm Embar, pūku karali! -viņš skaidri izrunāja valdnieku starpā ierasto sveicienu.

Sekoja klusuma brīdis, un Arrena sirds dauzījās spēcīgi un strauji. Bet Zvirbuļvanags, stāvēdams viņam blakus, pasmaidīja.

Pēc tam pūķis atkal sāka runāt, un Zvirbuļvanags tam  atbildēja; Arrenam šķita, ka šī saruna velkas ļoti ilgi. Tad tā piepeši beidzās. Ar spēcīgu spārnu vēzienu, kas gandrīz apgāza laivu, pūķis uzšāvās gaisā un pazuda. Arrens paskatījās uz sauli un redzēja, ka tā nav pavirzījusies rietam Manāmi tuvāk nekā iepriekš; tātad tikšanās nevarēja būt

 likusies ilgi. Taču maga seja bija salijušu pelnu krāsā,

 acis dzirkstīja, paskatoties uz Arrenu. Viņš apsēdās uz

laivas malas.

-Labi padarīts, zēn!-viņš piesmakušā balsī teica. Tas nav viegli - sarunāties ar pūķiem.

 Arrens sagādāja abiem maltīti, jo viņi visu dienu nebija

ēduši, un mags neko nerunāja, iekams viņi nebija iestiprinājušies un padzērušies. Tad saule jau atradās tuvu apvārsnim, kaut gan šajos ziemeļu platuma grādos, turklāt neilgi

pec vasaras vidus, tumsa iestājās vēlu un lēnām.