- Nu tā, - viņš beidzot teica, - Orms Embars man savā veidā pastāstīja diezgan daudz. Viņš man teica, ka tas, kuru mēs meklējam, esot un tomēr neesot Selidorā... Pūķiem ir grūti runāt skaidri un vienkārši. Viņu prāti nav vienkārši. Un pat tad, ja kāds pūķis saka cilvēkam patiesību - un tas gadās reti - viņš nezina, kāda cilvēkam ieskatās patiesība. Tāpēc es viņam jautāju: "Vai tāpat kā Selidorā ir un nav tavs sencis Orms?" Jo tu jau zini, ka tur cīnījās un gāja bojā Orms un Errets-Akbe. Un viņš atbildēja: "Nē un jā. Tu viņu atradīsi Selidorā, bet ne Selidorā." Bridi Zvirbuļvanags domīgi klusēja, košļādams cietu maizes garozu. - Varbūt viņš gribēja teikt: kaut gan tas cilvēks nav Selidorā, man tomēr jādodas uz turieni, lai viņu atrastu. Varbūt... Un tad es viņam vaicāju par citiem pūķiem. Tas cilvēks esot bijis starp viņiem un nebaidoties no viņiem, jo arī tad, kad tiekot nogalināts, atgriežoties no nāves pats savā miesā un dzīvs. Tāpēc pūķi baidās no viņa - kā no dabai svešas būtnes. Vinu bailes ļauj šim cilvēkam valdīt pār viņiem ar savām burvju mākslām, un viņš tiem atņem Radīšanas valodu, atstādams viņus par upuriem pašu mežonīgajai dabai. Tāpēc viņi plosa un rij cits citu vai meklē nāvi, mez- damies jūrā, - nožēlojams gals ugunspūķim, vēja un liesmu dzīvniekam. Tad es jautāju: "Kur ir tavs valdnieks Kalesins?" - un viņš atbildēja īsi: "Rietumos," - kas var nozīmēt gan to, ka Kalesins aizlidojis projām uz citaām zemēm - tālāk nekā jebkad peldējis kuģis, saka puķi»" gan arī kaut ko citu. Tad es mitējos viņu iztaujāt, un viņš uzdeva jautājumu man, teikdams: "Lidodams atpakaļ uz ziemeļiem, es lidoju pāri Kaltuelai un Toringeitu. Kaltuelā redzēju, kā ciemata ļaudis nonāvē bērnu altāra akmens, un Ingatā redzēju, kā no savu pilsetni rokas iet bojā zintnieks, nomētāts akmeņiem.
Kā tu domā, vai viņi apēdīs to bērnu, Ged?
Vai zintnieks atgriezīsies nāves un metīs akmeņus saviem pilsētniekiem?" Man šķita, ka viņš mani izsmej, un es grasījos dot dusmīgu atbildi, tacu viņš nesmējās. Viņš teica: "No lietām un būtnēm aiztecējusi jēga. Pasaulē radies caurums, un pa to aizplūst jūra. Aizplūst gaisma. Mēs paliksim sausajā zemē. Nebūs vairs ne runāšanas, ne miršanas. Tad es beidzot sapratu, ko viņš man grib sacīt.
Arrens tomēr nesaprata, turklāt viņu pārņēma mokošs, satraukums. Jo Zvirbuļvanags, atkārtodams pūķa vārdus, bija nepārprotami nosaucis pats sevi īstajā vārdā. Tas nepatīkami atgādināja Arrenam izmisušo Lorbanerijas sievieti, kura kliedza: "Mans vārds ir Akarena!" Ja burvju spējas, mūzikas spējas, runas spējas un uzticēšanās spējas cilvēku vidū mazinās un gaist, ja tos pārņem baiļu neprāts un tie, tāpat kā sajēgu zaudējušie pūķi, uzbrūk cits citam un iznīcina paši sevi - ja tā patiešām notiek, vai viņa valdniekam izdosies no tā izvairīties? Vai viņš ir tik stiprs?
Sēdēdams pie vakariņu maltītes - maizes un kūpinātas zivs, salīcis, sirmiem un apsvilušiem matiem, šaurām plaukstām un nogurušu seju, Zvirbuļvanags nemaz neizskatījās stiprs.
Un tomēr pūķis no viņa baidījās.
- Kas tevi nomāc, zēn?
Viņam ir vērts sacīt vienīgi patiesību.
- Valdniek, tu izrunāji savu vārdu.
- Ak jā. Aizmirsu, ka agrāk neesmu to darījis. Ja mēs Nm turp, kurp mums jāiet, tev vajadzēs zināt manu īsto vardu. - Košļādams maizi, viņš pacēla galvu un paskatījās
Arrenu. - Vai tu nodomāji, ka es kļūstu plānprātīgs un klaigāt savu vārdu, kur pagadās, kā plānprātīgi večuki kuriem zudusi sajēga un kauns? Vēl nav tik bēdīgi, zēn.
- Protams, “Arrens atbildēja, juzdamies tik samulsis ka neko vairāk nespēja pateikt. Viņš jutās ļoti noguris-aiz muguras bija gara, pūķu pilna diena. Un ceļš priekša kļuva arvien tumšāks.
- Arren, - mags teica, - nē, Lebannen: tur, kurp mēs dodamies, slēpšanos nepazīst. Tur viss tiek saukts savā īstajā vārdā.
- Bet ne tikai tur, ne tikai nāvē, cilvēki atgūst savus vārdus. Tie, kuriem visdrīzāk var nodarīt pāri, kuri visvieglāk ievainojami, kuri devuši mīlestību un neņemtoI atpakaļ, tie sauc cits citu vārdā. Uzticīgās sirdis, dzīvības devēji... Tu esi pārguris, zēn. Liecies gulēt un atpūties! Tagad nekas cits nav darāms, tikai jādodas visu nakti uz priekšu. Un no rīta mēs redzēsim pēdējo pasaules salu.
Viņa balsī skanēja neatkārtojams maigums. Arrens saritinājās laivas priekšgalā, un acumirklī viņu pārņēma miegs. Viņš dzirdēja, kā mags klusi, gandrīz čukstus sāk dziedāt kādu dziesmu, kas bija nevis hardiešu, bet Radīšanas valodā, un tieši tad, kad viņš beidzot sāka saprast un atcerēties, ko šie vārdi nozīmē, tieši pirms tam, kad tie bija īsti saprasti, viņš aizmiga ciešā miegā.
Mags klusēdams novāca maltītes atliekas, pārlūkoja makšķerauklas, sakārtoja laivu un tad, saņēmis plauksta buras virvi un apsēdies uz laivas malas, izsauca burā spēcīgu magvēju. Nenogurdināmā "Tālredze" kā bulta traucās pār jūru uz ziemeļiem.
