Viņš palūkojās lejup uz Arrenu. Vēlā saulrieta blāzma krāsoja jaunekļa aizmigušo seju sarkani zeltainu, un viegls vējš plivināja viņa izjukušos matus. Maigā bezbēdīgā prinča seja, ko mags pirms vairākiem
- Es neesmu atradis nevienu, kas ietu manu ceļu, -arhimags Geds skaļi teica aizmigušajam jauneklim vai skrejošajam vējam. - Nevienu citu kā tikai tevi. Un tev jāiet savs, nevis mans ceļš. Tomēr tava valstība būs pa daļai arī manējā. Jo es tevi iepazinu pirmais. Es tevi iepazinu pirmais! Par to mani nākamībā cildinās vairāk nekā par visiem maniem burvja veikumiem... Ja vien būs lemta nākamība. Jo vispirms mums abiem jāstājas uz !līdzsvara ass, jāstājas pašā pasaules atbalsta punktā. Un, ja kritīšu es, kritīsi tu un viss pārējais... Uz laiku, tikai uz laiku. Neviena tumsa nav mūžīga. Un pat tumsā spīd zvaigznes... Bet, ak, kā man gribētos redzēt, kā tevi Havnorā kronē par karali, kā saule apmirdz Zobena torni un gredzenu, ko mēs tev atvedām no Atuanas, no tumšajām kapenēm, — Tenara un es, kad tu vēl nebiji nācis pasaulē!
Tad viņš iesmējās un, pavērsis seju pret ziemeļiem, noteica pie sevis ikdienas valodā: - Kazu gans sēdinās Morreda pēcnācēju tronī! Vai es nekad nekļūšu gudrāks?
Kādu laiku sēdējis ar buras virvi rokā un vērojis, kā Papūstā bura sarkst pēdējos vakarblāzmas staros, viņš atkal sāka klusi runāt: - Nedz es būšu Havnorā, nedz Roukā. Ir laiks mest varu pie malas. Noglabāt vecās spēlētas un dzīvot tālāk. Man laiks doties mājās. Gribu redzēt Tenaru. Gribu redzēt Ogionu viņa klinšu mājā Re un runāt ar viņu, pirms viņš šķīries no pasaules. Es Jos staigāt pa kalnu, pa Gontas kalnu, pa mežiem, kad tos grezno košas rudens lapas. Neviena karaļvalsts nevar sacensties ar mežiem. Man laiks doties turp, doties klusumā, doties vienam. Un varbūt tur es beidzot iemācīšos to, ko man nevar iemācīt neviens veikums, māksla vai spēks, - to, ko nekad neesmu iemācījies.
Visa rietumu pamale iegailējās neganti sarkanā krāšņumā, jūra kļuva ugunīgi koša, un bura virs galvas pletās spilgta kā asinis; pēc tam klusi iestājās nakts. Visu garo nakti puisis gulēja mierīgā miegā un vīrietis sēdēja nomodā, pievērsis ciešu skatienu tumsai, kas pletās priekšā. Šajā tumsā nebija zvaigžņu.
No rīta pamodies, Arrens tālumā pie zilās rietumu pamales ieraudzīja miglainos, zemos Selidoras krastus.
Berilas valdnieku namā bija vecas kartes, zīmētas karaļu laikos, kad tirgotāji un pētnieki bija ceļojuši tālu no Iekšzemēm un Robežjoslas bija labāk pazīstamas. Valdnieku troņistabā uz divām sienām bija mozaīkas veidā izlikta liela ziemeļu un rietumu karte, kurā Enladas sala bija iezīmēta pelēki zeltaina un atradās tieši virs troņa. Arrens to redzēja iztēlē, kā neskaitāmas reizes bija redzējis bērnu dienās. Uz ziemeļiem no Enladas atradās Oskila, uz rietumiem - Eboskila, uz dienvidiem - Semela un Palna. Ar tām Iekšzemes beidzās, un tālāk pletās tikai bāli zilzaļa jūras klajuma mozaīka, ko vietām rotāja kāds valis vai delfīns. Tad beidzot aiz stūra, kur ziemeļu siena sastapās ar rietumu sienu, bija redzama Narveduena un aiz tās trīs mazākas salas. Tālāk atkal krietnu gabalu pletās tikai jūra - līdz pat sienas malai un kartes malai; pēc te bija Selidora, un aiz tās vairs nebija nekā.
Arrens to atcerējās pavisam skaidri - viļņoti apveidi, vidū liels līcis ar šauru izeju austrumu pusē. Viņi vēl nebija nokļuvuši tik tālu uz ziemeļiem, bet virzīja laivu uz dziļu ieloku salas dienvidu zemesragā, un tur, kamēr zemā saule vēl tinās rīta dūmakā, viņi piestāja cietzemes krastā.
Tā beidzās viņu lielais brauciens no Balatranas jūras ceļiem līdz rietumu salai. Kad viņi bija pietauvojuši "Tālredzi" un pēc ilga laika sāka soļot pa cietzemi, tās klusums šķita savāds un neierasts.
Geds uzkāpa zemā kāpā, kuras zālēm apaugusī virsotne liecās pāri stāvajai nokalnei, taču sīkstās zāļu saknes to turēja ciešā tvērienā. Sasniedzis virsotni, viņš apstājās un paskatījās uz rietumiem un ziemeļiem. Arrens apstājās blakus laivai, lai uzvilktu apavus, ko nebija valkājis ilgu laiku, tad izņēma no riku kastes savu zobenu un piesprādzēja to pie jostas, šoreiz pat nedomādams jautāt, vai tas jādara vai ne. Tad viņš sekoja Gedam augšup pa piekalni, lai palūkotos apkārt.
Zemās, ar zāli apaugušās kāpas stiepās salas iekšienē apmēram pusjūdzes tālumā; pēc tam sākās lagūnas, aizaugušas grīšļiem un niedrēm, un aiz tām pletās zemi, dzeltenbrūni pakalni - tukši, cik tālu vien sniedzās skatiens. Selidorā bija skaista un pamesta zeme. Tajā neredzēja nekādu cilvēka pēdu, nekādu zīmju no viņa darba vai apmešanās vietas. Nebija ari zvēru, un niedrēm aizaugušajos ezeros nemanīja ne kaijas, ne meža zosis, ne citus putnus.
Viņi devās lejā no kāpas iekšzemes pusē, un smilšainā nogāze noslāpēja viļņu un vēja troksni; visapkārt iestājās klusums.
