Starp ārējo un nākamo kāpu pletās no vējiem pasargāta tīru smilšu ieplaka, un rīta saule silti apspīdēja tās rietumu malu. - Lebannen, - mags teica, jo tagad viņs lietoja Arrena īsto vārdu, - pagājušajā naktī es nevarēju aizmigt, bet tagad man jāpaguļ. Paliec pie manis sardze!" Viņš apgūlās saulē, jo ēnā bija auksti, ar elkoni aizsedz acis, nopūtās un iemiga. Arrens apsēdās viņam blakus -Viņš neredzēja neko citu kā vienīgi baltās ieplakas malas,
kāpu zāli, kas augšā līgojās uz dūmakaini zilo debesu fona, un dzelteno sauli. Vienīgā skaņa bija apslāpētā līča murdoņa un reta vēja pūsma, kas tik tikko jaušamā Čukstā ļavērpa gaisā pa sīkai smilšu saujai.
Tad Arrens pamanīja kaut ko līdzīgu ērglim ļoti lielā augstumā, taču tas nebija ērglis. Apmetis vairākus lokus, tas strauji traucās lejā, svelpjošai dārdoņai pavadot zeltaino spārnu vēdas. Milzīgie nagi atspiedās kāpas virsotnē. Lielā galva pret sauli izskatījās melna ar ugunīgiem plankumiņiem.
Pūķis parāpās mazliet zemāk pa nogāzi un ierunājās.
-
Stāvēdams starp pūķi un Gedu, Arrens atbildēja:
-
Tagad tas nelikās sevišķi smags. Gludais, apdeldētais rokturis ērti gulēja plaukstā un piekļāvās tai. Asmens bija viegli un ātri izslīdējis no maksts. Tā spēks, tā vecums bija viņa pusē, jo tagad viņš zināja, kā to izmantot. Tas bija viņa zobens.
Pūķis ierunājās atkal, taču Arrens viņu nesaprata. Pametis skatienu atpakaļ uz guļošo biedru, kuru šņākoņa un dārdoņa nebija uzmodinājusi, viņš teica pūķim: - Mans valdnieks ir noguris, viņš guļ.
Tad Orms Embars norāpās zemāk un saritinājās ieplakas dibenā. Uz zemes viņš kustējās smagi, bez lidojuma viegluma un izveicības, bet lēnajās lielo, nagoto ķepu kustibās un dzelkšņotās astes izliekumā jautās kaut kāda draudīga grācija. Apmeties viņš pavilka ķepas zem sevis, Pacēla milzīgo galvu un sastinga mierā - kā pūķa attēls, tas iegravēts uz karotāja bruņcepures. Arrens juta viņa dzeltenās acs skatienu nepilnu desmit pēdu attālumā un vieglo deguma smaku pūķim visapkārt. Tā nebija maitu smaka; sausa un metāliska, tā saderējās ar jūras un sāk smilšu izgarojumiem - tīra savvaļas smarža.
Saule, kāpdama augstāk, atspīdēja uz Orma Embara bruņām, un pūķis izskatījās kā kaldināts no zelta un dzelzs.
Geds joprojām gulēja dziļā mierā, tikpat maz ievērodams pūki kā aizmidzis zemnieks savu suni.
Tā pagāja stunda, un pēkšņi Arrens satrūcies ieraudzīja, ka mags viņam blakus ir piecēlies sēdus.
- Vai tu jau tiktāl esi pieradis pie pūķiem, ka vari aizmigt tiem taisni starp ķepām? - Geds smiedamies teica un nožāvājās. Tad, piecēlies kājās, viņš uzrunāja Ormu Embaru pūķu valodā.
Arī Orms Embars pirms atbildes nožāvājās - vai nu aiz miegainības, vai aiz vēlēšanās sacensties -, un šādu skatu nav lemts atcerēties daudziem no dzīvo vidus: garas rindas asu, zobeniem līdzīgu dzeltenbaltu zobu, sazarota, sarkana, ugunīga mēle, divreiz garāka par cilvēka augumu, kūpošā rīkles ala.
Orms Embars kaut ko teica, un Geds dzīrās atbildēt, bet tad abi pagriezās un paskatījās uz Arrenu. Viņi klusumā skaidri bija sadzirdējuši dobjo metāla Čukstu, ar kādu no maksts izslīd zobena asmens. Arrens lūkojās augšup uz kāpas malu aiz maga galvas un turēja zobenu kaujas gatavībā.
Tur, spožās saules apmirdzēts, drānām plandot vieglajā vējā, stāvēja cilvēks. Viņš stāvēja nekustīgi kā iegrebta statuja, tikai vieglā apmetņa mala un kapuce trīsēja vējā. Viņa mati bija gari un melni un krita lejup mirdzot cirtās; viņš bija glīts un spēcīgs gara auguma vīrietis platiem pleciem. Svešinieka acis šķļta raugāmies viņiem p^ uz jūru. Viņš smaidīja.
- Ormu Embaru es pazīstu, - viņš teica. - Un pazīstu arī tevi, kaut gan tu esi novecojis, kopš tevi pēdējo
zēju, Zvirbuļvanag. Dzirdēju, ka tu tagad esot arhimags. Esi kļuvis izcils un ari vecs. Un līdzi tev ir jauns kalps» acīmredzot burvību māceklis, viens no tiem, kuri agūst Visgudro salas mākslas. Ko jūs abi te darāt, tik alu no Roukas un drošajām sienām, kas sargā maģistrus no jebkāda ļaunuma?
- Plaisas mēdz rasties arī stiprākās sienās, - atbildēja Geds, satverdams zizli ar abām rokām un lūkodamies svešajā vīrietī. - Bet vai tu nevēlies parādīties mums pats savā miesā, lai varam sveikt to, kuru tik ilgi esam meklējuši?
- Savā miesā? - vīrietis pārjautāja un atkal pasmaidīja. -Vai tad miesa, ķermenis, tīrais gaļas gabals, divu magu starpā ir kaut kas tik nozīmīgs? Nē, labāk tiksimies kā prāts ar prātu, arhimag!
- To mēs, manuprāt, nevaram. Liec zobenu makstī, zēn! Tas ir tikai rēgs, vēstījums, nevis īsts cilvēks. Tikpat labi var vēzēt zobenu pret vēju. Havnorā, kad tavi mati bija balti, tevi sauca par Skalu. Bet tā bija tikai iesauka. Kā lai saucam tevi, kad tiksimies?
- Jūs mani sauksiet par Valdnieku, - teica garais stāvs uz kāpas.
-Tā, un kā vēl?
- Par Karali un Pavēlnieku.
