To dzirdēdams, Orms Embars skali un atbaidoši iešņācās, un viņa lielās acis iezibsnījās; tomēr viņš bija aizgriezis galvu projām no cilvēka un sagumis tupēja smiltīs, it kā nespētu pakustēties.
- Un kur un kad mēs pie tevis ieradīsimies?
~ Manā valstībā - tad, kad es vēlēšos.
- Labi, - Geds teica un, pacēlis zizli, pavirzīja to mazliet tuvāk garajam cilvēkam, un svešinieks izgaisa kā vēja pūsta svece.
Arrens stingi raudzījās tukšumā, un pūķis uzslējās uz savām Četrām līkajām kājām; viņa bruņas klabēja un lūpas virs zobiem raustījās. Bet mags atkal atspiedās pret savu zizli.
- Tā bija tikai parādība. Cilvēka rēgs vai vēstījums. Tas spēj runāt un dzirdēt, taču tam nav spēka, ja vien to nevairojam mēs ar savām bailēm. Tas nav pat šķietami patiess, ja tā sūtītājs to nevēlas. Domāju, ka mēs neesam redzējuši, kāds viņš pašlaik izskatās.
- Kā tev šķiet, vai viņš ir tuvu?
- Vēstījumi nespēj šķērsot ūdeni. Viņš atrodas Selidorā. Bet Selidora ir liela sala, lielāka nekā Rouka vai Gonta un gandrīz tikpat gara kā Enlada. Var gadīties, ka mums viņš jāmeklē ilgi.
Tad ierunājās pūķis. Geds noklausījās viņu un pagriezās pret Arrenu. - Lūk, ko saka Selidoras valdnieks: "Es esmu atgriezies savā zemē un nedomāju to atstāt. Es atradīšu Postītāju un aizvedīšu tevi pie viņa, lai mēs kopā tiktu no viņa vaļā." Un vai es tev neesmu sacījis: ko pūķis meklē, to viņš atrod?
To teicis, Geds nometās uz viena ceļgala milzīgā radījuma priekšā, kā vasalis mēdz nomesties karaļa priekšā, un pateicās pūķim viņa valodā. Pūķa elpa, karsta un tuva, skāra viņa noliekto galvu.
Orms Embars atkal uzrāpās kāpas virsotnē, smagi vilkdams zvīņoto augumu, tad savēcināja spārnus un pacēlās gaisā.
Nopurinājis no drēbēm smiltis, Geds sacīja Arrenan* -Tagad tu esi redzējis mani nometamies ceļos. Un, pirms viss būs galā, iespējams, ka redzēsi to vēlreiz.
Arrens nevaicāja, ko mags ar to grib teikt: ilgajā kopa pavadītajā laikā viņš bija sapratis, ka Geda atturībai ir saprātīgs pamatojums. Tomēr viņam šķita, ka šajos vārdos slēpjas ļauns vēstījums.
Viņi vēlreiz pārgāja pāri kāpai uz piekrasti, lai pārliecinātos, ka laiva uzvilkta pietiekami augstu un ir drošībā no paisuma vai vētras, un paņemtu savus apmetņus un atlikušo pārtiku. Geds bridi apstājās pie laivas slaidā priekšgala, kas tik ilgi un tik tālu bija vadījis viņu pa svešām jūrām, uzlika uz tā roku, taču nevērpa burvību un neteica ne vārda. Tad viņi atkal devās uz salas iekšieni -ziemeļu virzienā - pretī kalniem.
Viņi gāja visu dienu un vakarā apmetās pie upes, kas vijās lejup uz niedrēm aizaugušajiem ezeriem un purviem. Kaut gan bija pats vasaras vidus, no rietumiem, no bezgalīgajiem atklātās jūras plašumiem, pūta salts vējš. Debesis aizplīvuroja migla, un virs kalniem, kuros nekad nebija mirdzējusi pavarda uguns vai mājas logu gaisma, nespīdēja zvaigznes.
Arrens pamodās tumsā. Viņu mazais ugunskurs bija apdzisis, bet apkārtni apgaismoja rietošā mēness pelēkais blāvums. Upes ielejā un uz kalna nogāzes, klusi un nekustīgi, stāvēja neskaitāmi cilvēki, un viņu sejas bija pievērstas Gedam un Arrenam. Viņu acīs neatspīdēja mēness gaisma.
Arrens neuzdrīkstējās ierunāties, bet uzlika plaukstu uz Geda rokas. Mags sakustējās un piecēlās sēdus, vaicādams: - Kas noticis? - Sekodams Arrena skatienam, viņš ieraudzīja klusējošos cilvēkus.
Tie visi, gan vīrieši, gan sievietes, bija ģērbušies tumšās drānās. To sejas bālajā gaismā nebija skaidri saskatāms, bet Arrenam šķita, ka starp tiem, kuri stāvēja ielejā viniem vistuvāk, ir vairāki pazīstami stāvi, kaut gan viņš Avarēja atcerēties to vārdus.
Geds piecēlās, ļaudams apmetnim nokrist no pleciem. seja, mati un krekls vizēja ar bāli sudrabainu spīdumu, it kā ap viņa stāvu būtu koncentrējies viss mēness gaišums. Plašā žestā pamājis ar roku, viņš skaļi teica.
- Jūs, kas esat dzīvojuši, kļūstiet brīvi! Es pārrauju saiti kas jūs tur:
Brīdi plašais klusētāju pūlis stāvēja nekustēdamies. Tad tie lēni pagriezās, itin kā ienira pelēkajā tumsā un pazuda.
Geds apsēdās. Viņš dziļi ievilka elpu. Palūkojies uz Arrenu, viņš uzlika roku puisim uz pleca, un viņa pieskāriens bija silts un stingrs. - Nevajag baidīties, Lebannen, - viņš maigi un mazliet zobgalīgi teica. - Tie bija tikai mirušie.
Arrens pamāja ar galvu, taču zobi viņam klabēja un aukstums šķita spiežamies cauri līdz kaulam. - Kā viņi... - jauneklis iesāka, taču lūpas vēl neklausīja.
Geds viņu saprata. - Sie cilvēki nāca pēc viņa aicinājuma. Tas ir viņa solījums: mūžīga dzīve. Pēc viņa pavēles tie var atgriezties. Pēc viņa pavēles tiem jāstaigā pa dzīvās pasaules kalniem, kaut gan tie nespēj pakustināt pat zāles stiebru.
- Vai tad vinš... viņš arī ir miris?
Geds, domās iegrimis, papurināja galvu. - Mirušais nespēj atsaukt pasaulē citus mirušos. Nē, viņam ir dzīva cilvēka spēks un vēl vairāk... Bet, ja kāds viņam cerēja sekot, viņš to apmānīja. Savu spēku viņš taupa vienīgi sev. Vinš ir uzņēmies Mirušo Valdnieka lomu un ne tikai mirušo vien... Bet šīs bija tikai ēnas.
