- Es nezinu, kāpēc no tām baidos, - Arrens nokaunējies atzinās.
-Tu baidies tāpēc, ka baidies no nāves, un tas ir saprotams, jo nāve ir baiga un no tās jābaidās, - mags teica. Piemetis ugunskuram jaunu malku, vinš uzpūta sīkajam oglēm zem pelniem. Tievie pameža zari uzliesmoja ar spožu gaismu, un Arrens jutās šai gaismai pateicīgs.
Un arī dzīve ir baiga, - Geds sacīja. - No tās jābaidās... tā jāslavina.
Viņi apsēdās, savilkdami apmetņus ciešāk sev apkārt, bridi abi klusēja. Tad Geds ļoti nopietni teica: - Lebanen, es nezinu, cik ilgi viņš var mūs šeit ķircināt ar rēgiem vēstījumiem. Bet tu zini, kurp viņš beidzot dosies.
- Uz tumšo zemi.
- Jā. Viņu vidū.
-Tagad es viņus esmu redzējis. Iešu tev līdzi.
-Vai tā ir ticība man, kas tevi skubina? Tu vari paļau-ies uz manu mīlestību, bet nepaļaujies uz manu spēku! jo man šķiet, ka esmu sastapis sev līdzvērtīgu pretinieku. - Es iešu tev līdzi.
- Bet, ja es tikšu sakauts, ja mans spēks vai mana izīve būs galā, es tevi nevarēšu aizvadīt atpakaļ, un viens tu atgriezties nespēsi.
- Es atgriezīšos kopā ar tevi.
- Tu esi kļuvis par vīru, stāvēdams nāves vārtos, -Geds teica. Tad viņš piebilda vārdu, kurā pūķis divas reizes bija saucis Arrenu, un izrunāja to ļoti klusi: -
Pēc tam viņi vairs nerunāja; drīz abiem atgriezās miegs, un viņi apgūlās pie savas nelielās, neilgās uguns.
Nākamajā rītā viņi turpināja ceļu uz ziemeļiem un rietumiem; to izlēma Arrens, nevis Geds, kurš teica: izvēlies mūsu ceļu, zēn, man visi celi ir vienādi. - Vini iesteidzās, jo nebija noteikta mērķa: vajadzēja gaidīt ziņu no Orma Embara. Viņi gāja pa zemāko, ārējo kalnu grēdu, kuras gandrīz visu laiku varēja pārredzēt okeānu. Zāle bija sausa un īsa un nemitīgi, mūžīgi šūpojās vējā. Labajā psē zeltaini un vientulīgi slējās kalni, bet pa kreisi pletās sāļie purvāji un rietumu jūra. Vienreiz viņi tālu dienvidos redzēja lidojam gulbjus. Visu pārējo dienu nebija manāma neviena dzīva radība. Todien Arrenā nemitīgi milza košs gurdums no bailēm, no visļaunākā gaidām. Arvi spēcīgāk brieda nepacietība un truls niknums. Pēc dzām klusuma stundām viņš teica: - Sī zeme ir tikpat mirusi kā nāves zeme!
-Tā nerunā! - mags skarbi atbildēja. Bridi soļojis priekšu, viņš turpināja saudzīgākā tonī: - Paskaties uz šo zemi, paskaties sev apkārt! Šī ir tava valstība: dzīves valstība. Sī ir tava nemirstība. Palūkojies uz kalniem, už mirstīgajiem kalniem! Tie nedzīvo mūžīgi. Kalni ar dzīvo zāli, upes, kurās plūst ūdens... Visā pasaulē, visās pasaulēs, visā laika bezgalībā nav otras tādas kā ikviena no šīm upēm, kas saltas iztek no zemes, nevienai acij nepieejamas vietas, un mirdzēdamas plūst caur saules gaismu un tumsu uz jūru. Dziļi ir esības avoti - dziļāki nekā dzīve, dziļāki nekā nāve...
Viņš apklusa, bet viņa acīs, kas lūkojās uz Arrenui uz saules apmirdzētajiem kalniem, dega liela, vārdos neizsakāma, skaudra mīlestība. Un Arrens to redzēja un, to redzēdams, pirmo reizi ieraudzīja Gedu visā veseluma-tādu, kāds viņš ir.
- Es neprotu pateikt, ko vēlos, - Geds nelaimīgs teica.
Bet Arrens domāja par pirmo tikšanos Strūklakas pagalmā, par cilvēku, kurš bija nometies ceļos pie strūklakas tekošā ūdens, un tikpat dzidrs kā šis atminu ūdens viņa uzbangoja prieks. Paskatījies uz savu ceļabiedru, vBl teica: - Es esmu atdevis savu mīlestību tam, kas ir
bas cienīgs. Vai tā nav karaļvalsts un mūžīgais pavasaris
- Tā ir, zēn, - Geds maigi atbildēja, un viņa balsī nēja sāpes.
Klusēdami viņi devās tālāk. Taču tagad Arrens redzēja pasauli ar ceļabiedra acīm; viņš redzēja dzīvības krāšņumu, kas pletās ap viņiem šai klusajā, pamestajā zemē,
itin kā vel nepieredzets burvju spēks būtu iegailējies ikvienā vēja liektās zāles stiebrā, ikvienā ēnā, ikvienā akmenī. Tā cilvēks, pēdējo reizi stāvēdams sirdij tuvā vietā pirms ceļojuma, no kura nav atpakaļceļa, ierauga to visā ķopumā, īstu un dārgu, kādu agrāk nekad nav redzējis un vairs neredzēs.
Kad pienāca vakars, spēcīgie jūras vēji no rietumiem padzina augšup blīvas mākoņu grēdas, kas lejupslīdošās :saules staros liesmoja arvien sarkanāk. Vākdams malku strauta ielejas sarkanajā gaismā, Arrens pacēla skatienu un pēdas desmit attālāk ieraudzīja kādu vīrieti. Viņa seja izskatījās savāda un neskaidra, taču Arrens viņu pazina: tas bija mirušais Sopli, Lorbanerijas krāsotājs.
Viņam aiz muguras stāvēja citi, un visiem bija skumjas, sastingušas sejas. Viņi šķita kaut ko runājam, taču Arrens nedzirdēja viņu vārdus, un rietumu vējā izskanēja tikai kaut kas līdzīgs savādiem Čukstiem. Daži no viņiem lēni tuvojās Arrenam.
Jauneklis brīdi stāvēja, raudzīdamies viņos, vēlreiz pameta skatienu uz Sopli, tad pagrieza viņiem muguru un noliecies pacēla vēl vienu sprunguli. Rokas viņam drebēja, taču viņš pievienoja to savai malkas nastai, tad pacēla vēl un vēl vienu. Pēc tam viņš izslējās taisni un paskatījās atpakaļ. Ielejā neviena nebija, tikai zāle gailēja sarkanajā gaismā. Arrens atgriezās pie Geda, nolika talkas klēpi zemē, bet neko par redzēto nesacīja.
